Strīdi

Pasadena, esmu, esmu. Taču es nekad necenšos izlikties labāka par citiem un ieturēt manieri, ka dzīvoju pareizi un visi citi nepareizi. Visu laiku esmu par to, ka principā robežas attiecībā uz dažādām lietām ir ļoti plašas un savas robežas mēs sev nospraužam paši, kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem un svarīgi ir tikai tas, lai mums un tiem, kas mums blakus, ir labi ar mūsu nospraustajām robežām un ir gluži vienalga, ko kaimiņu tantes par to domā un runā. :-)
Šajā konkrētajā gadījumā man palika žēl Greja-as, jo viņa te saņēma desmitiem komentāru par to, cik nepareizi dzīvo, cik te pārējās meitenes pareizas un kārtīgas un viņas vīrietim jau sen vajadzēja viņu pamest. Protams, katrs pats vainīgs, prasot viedokli publiskā forumā, jārēķinās arī ar negācijām. Bet tas nemaina faktu, ka reizēm vienkārši žēl skatīties, cik ļoti šeit tiek gāzta žults pār tiem, kas, foruma-lietotāju-prāt, dzīvo nepareizi. (s)

Freya, Tu jau pati arī esi viena no tiem vēžiem.

Nu re, būšu padevusi cosmo jaunu šausmināšanās tēmu - sekss pēc strīda. Esmu jau paguvusi uzzināt, ka ikdienā mans sekss ir pavisam sūdīgs un tāpēc jāstrīdās un jāizbļaustās, lai sanāktu labs sekss. Paldies, ka esat, jo citādi es to nekad neuzzinātu. (l):-D
Ahh, cosmo - kulīte mainījusies, bet vēži tie paši... (t)

Nu varbūt vēl tā vajag, lai skarbāk uzšauj, bet bez strīda tā nemāk. :-D

Nerea, katram savs fetišs :-D

Treškārt - kas var būt labāks par izlīgšanas seksu pēc vētraina strīda? Es nemaz negribu domāt kāds varētu būt sekss pēc te aprakstītā konstruktīvā strīda:

Kāpēc pēc strīda jābūt seksam? :D Tās ir divas dažādas lietas. Baigi forši, ka tevi vēl paņem priekšā pēc tam, kad esi pazemota un nosaukta par idioti vai sūtīta d... Tas ir nožēlojami, nevis seksīgi.

Un grūtniecība neattaisno ne bljaušanu, ne pretīgu frāžu izteikšanu. Grūtniecība nav slimība, ja ljoti velk vēderu - ir magnijs, vai jāiet pie ārsta, tad arī draugs sapratīs. Bet ja tu šodien skraidi pa māju un bljausties esot vesela kā zirgs, un jau tagad zini, ka tieši pie vecākiem vilks vēderu - logiski, ka visiem skaidrs, ka atmazkas, lai nebrauktu...

Vnk NEBLAUJ, ja tu uz bljaušanu atbildēsi mierīgā tonī, arī vinjsh beigs bljaut. Bet ja jūs abi bljaujat - kāda tur problēmu risināšana? Nav tachu normāli baurot uz mīljoto cilvēku, un bljaut vispār.... njā, bērniem būs bērns, nabaga bērns, kam tas viss būs jāklausās.
Es vispār neatceros, kad esmu uz kādu bljāvusi, varbūt 15 gadus atpakalj uz kādu stulbu klasesbiedru.... visus strīdus risinam mierīgi- izrunājoties.

Sekss ir pēdējais par ko gribās domāt pēc strīda (t)

Cik mēs visi esam dažādi

Tiešām! :-D

Treškārt - kas var būt labāks par izlīgšanas seksu pēc vētraina strīda?

Traki, ja vajag to kompensēt ar strīdiem, ka ir tik sūdīgs. Mazāk filmas vajag skatīties.

naida jājiens :-D:-D

Treškārt - kas var būt labāks par izlīgšanas seksu pēc vētraina strīda?

Cik mēs visi esam dažādi :-D

Greja-a, pirmais solis - aizver cosmo un nejautā šeit attiecību padomus. Tiešām. Jo atklāsies, ka dzīvē pilnīgi visu dari nepareizi un pilnīgi nekam neesi derīga, un Tavam vīrietim jau sen būtu bijis Tevi jāpamet.
Otrais solis - runā ar savu vīrieti, jo tikai jūs abi zināt jūsu attiecību detaļas. Risiniet situāciju kopā, jo te nelīdzēs ne cosmo, ne interneta portālu rakstos sarakstītas gudrības. Attiecības veido pāris un nevis cilvēki no malas.
Treškārt - kas var būt labāks par izlīgšanas seksu pēc vētraina strīda? (l):-D Es nemaz negribu domāt kāds varētu būt sekss pēc te aprakstītā konstruktīvā strīda:
A: man nepatīk tas un tas;
B: ok, piedāvāju kompromisu X;
A: ok, piekrītu kompromisam X.
Nu kāds tur vairs izlīgšanas sekss? :-D

Es arī ļoti piekrītu, agrāk bieži visu spļāvu ārā, kas uz mēles, protams, to īpašību pavisam "aizdzīt" nevaru, bet tagad bieži padomāju, ar jauno draugu cenšos nepieļaut tās pašas kļūdas, ko iepriekšējās attiecībās, kad gribas pastrīdēties, padomāju, kas man ir svarīgāks - mans ego vai mūsu attiecības..

Milzīgs pluss Pasadenas viedoklim.

Es gan neesmu strīdēšanās attiecību speciāliste un iespējams tas der tikai man, bet man parasti palïdz, ja savas “cīņas” es izvēlos rūpīgi. Resp., pirms sāku iebilst, ieklausos otra plānā un izvērtēju, cik liels “gabals man nokritīs”, ja piekāpšos. Otrs, tīri aprakstītajā situācijā, manuprāt, Tu vienkārši neprecīzi noteici problēmas sakni - cik saprotu, galvenā problēma ir Tavā vēdera “vilkšanā” pie nekustīguma un nejušanās īsti ērti ciemos, nevis pati braukšana pie viņa ģimenes. Tās ir divas pilnïgi dažādas lietas un, godīgi sakot, ja man pateiktu tikai vienu teikuma daļu (par negribēšanu ciemoties pie manas ģimenes), es varētu to uztvert to kā nepatiku pret manu ģimeni. Ja pateiktu, ka būs grūti fiziski izturēt garu braucienu divas nedēļas pēc kārtas (un vēlams ne agresīvi), iznākums varētu būt alternatīvu meklēšana (piem., Tev braukt tikai vienu nedēļu, ar pieturām brauciena laikā).
Man tētis savulaik deva padomu (tas gan bija sakarā ar darbu) - ja ir ļoti lielas dusmas (tiešām lielas), tad pirms savu domu izteikšanas, nogaidīt dienu, precīzāk - pārlaist nakti un runāt nākošajā dienā. Tas palīdz nomierināties un, pie sevis burkšķot, iespējams saredzēt otras puses iespējamo viedokli un saredzēt reālo problēmu.
Bet, nu, cilvēciski dažreiz nesanāk novaldīties, tad var vēlāk atvainoties par to, ko pats varēji citādāk darīt/nedarīt/reaģēt, izskaidrot mierīgāk situāciju no sava skatu punkta un, galvenais, ļaut otram izskaidrot savu nostāju.

Pagaidām, protams, šķiršanos nopietni neapsveru, esmu par to iedomājusies, bet nu mums būs ģimene, un visādi citādi viss ir labi.

Hmm, nu man gan gadās pateikt "es tevi nemīlu", "es šķiršos no tevis", "ienīstu tevi". Neko no tā visa nekad nedomāju, tikai dusmās saku

Jums abiem jāiet pie psihoterapeita, jo nav normāla reakcija ne vienam, ne otram.
Man nav skaidrs, kā savam mīļajam cilvēkam var pateikt tādus vārdus... Vēl mazāk skaidrs, kā ar cilvēku var taisīt bērnu, ja ir pavīdējušas domas par šķiršanos...
Mums arī attiecību sākumā strīdi nerisinājās ātri, man bija tendence noslēgties, bet tās nebija dienas, bet dažas stundas, kamēr kaut kā ar mīļotā cilvēka iedrošināšanu tiku pāri un varēju pateikt, kas uz sirds. Tagad jau pēc 9 gadu kopā būšanas viss ir pieslīpēts un mākam visu atrisināt ātri. Ja kaut kas neapmierina otra rīcībā uzreiz ir jāsaka un jādomā, kā risināt, nevis krāt kamēr sprāgst ar kliegšanu. Strīdi par sīkumiem ir tikai aisberga redzamā daļa un apakšā droši vien slēpjas kaut kāds aizvainojums, kas vienmēr nāk ārā, kad ir iespēja.

Dūja a par ko Tu smejies īsti?

Autore var izdrukāt šito un pielikt pie ledusskapja savam vīrietim kā špikeri:

:-D

Protams, bet, ja vien tā nav kaut kāda galējība (piem., ar lamuvārdiem) - tad tomēr nekas briesmīgs vai nepieņemams/pazemojošs tas, manuprāt, nav. Ne visi vienmēr spēj ieturēt aukstu, nestaricināmu, laipnu manieri. Un labi, ka tā...
Cilvēki, kuri nestrīdās, manā uztverē, ir nepatiesi un ļoti noslēgti. Savas īstās emocijas, trauksmi un pārdzīvojumus mūždien slēpj sakoduši zobus aiz laipnības un nesatricināma miera maskas attiecībās - izgāžot to kaut kur citus (vai uz citiem). Nu nemēdz būt tā, ka cilvēks nekad nav dusmīgs un visu vienmēr var sarunāt! Attiecības ar to arī ir īpašas un ciešas, ka mēs varam un drīkstam būt patiesi tajās (es nerunāju par runāšanu visu, kas ienāk prātā, bet gan par nebaidīšanos atklāt patiesās emocijas otram). Ja dusmīgs - tad dusmīgs, ja piekusis, tad piekusis, ja priecīgs tad priecīgs, ja kaut kas nepatīk, tad nepatīk - un tas viss tiek ietērpts vārdos un attieksmē, kurai nav vienmēr jābūt tādai itkā tu stāvi karaļa priekša un, nedod Dievs, kaut ko ne tā pateiksi...
Frāze "liec man mieru!" nav ne rupja, ne pazemojoša - tā atklāti parāda, ka cilvēks ir uzvilcies un grib pabūt mierā, un negrib nevienu aizvainot tādā stāvoklī. Ne visiem pietiek pacietības 10 reizes paklanīties un atvainoties, ka jūtas slikti un, lai neaizvainotu otru, vai nevarētu atļaut viņam pabūt vienatnē, brīdī, kad gribas saspert visu zibeņos...
Un, lai mani nepārprastu, nē, man nav pieņemami lamuvārdi un pazemojumi, bet vnk neiebilstu pret tiešu tekstu.

:D