Pēdējās dienās uz savas ādas sāku apjaust cik būtu labi, ja man būtu auto. Ja man būtu auto, tad es varētu:
- vairs nesvīst staigājot pa tirdzniecības centriem virsdrēbēs (jaku vai mēteli varētu atstāt mašīnā)
- varētu visus pirkumus atstāt mašīnā lai mierīgi ietu pēc jauniem
- varētu vairs nestrādāt par krāvēju ejot pa ielām no TC ar visiem tiem drēbju maisiem
- nevajadzētu vairs uztraukties, ka maiss ar drēbēm guļ mikriņā uz grīdas (jo visas sēdvietas ir aizņemtas) un tās drēbes varētu izkrist no maisa
- nevajadzētu uztraukties, ka lietainajā laikā drēbes maisos var saslapt
Pēdējā reizē kad biju fotosesijā man bija vajadzīgi mugursoma, sporta soma un divi maisi viss pilns ar drēbēm. Un man visu to krāvu vajadzēja nest līdz Pļavniekiem! Un cik neērti un karsti ir staigāt jakā pa TC! Un cik neērti ir kad tu esi sapircis divus-trīs maisus, bet tev vajag vēl nedaudz apģērbu lai tie tavi tēli (looks) būtu pilnīgi un tu staigā pa pielaikošanas kabinām ar tiem maisiem.
Man ir draugs, kurš allaž mani grūst (nezinu kā pareizi pateikt) uz to lai es nokārtoju tiesības. Viņš pats mīl savu auto un sāka, ka sekss viņā dzīvē parādījās tikai kad viņš nopirka auto. Nu ja, to var saprast, jo auto, kā tālrunis, mūsdienās ir viens no dzīves veiksmīguma rādītajiem. Tas ir kā tāds radītājs, ka cilvēks stāv uz kājām šajā dzīvē. Pluss ja man būs auto, es varēšu piedāvāt meitenēm pēc dažādiem pasākumiem atvēzt viņas līdz mājām un līdz ar to būs vairāk iespēju viņām uzmākties. Jo tur, deju vakaros, pārāk daudz neuzmāksies – viņas kautrējas, ka visi redz… nevar pat iesūkt (noskūpstīt ar meli). Autiņā, domāju, tas būs daudz vieglāk izdarāms. Pluss tur var nodarboties ar seksu. Cosmo meitenes ciksta un sāka, kā neietu uz šādu dzīvokli, kādā es dzīvoju. Bet ar autiņa parādīšanos manā dzīvē es varētu atrisināt šo jautājumu drāžoties (atvainojiet par smagiem vārdiem bet nevarēju atrast sinonimu šīm darbības vārdam) automobilī!
Nu un jūs laikam tagad teiksiet: nu re, tu pats visu saprot – ej taču beidzot noliec tas tiesības. Bet ir divi knifiņi. Pirmais: es dzirdēju, ka ir cilvēki kuri vienkārši nav radīti lai brauktu. Man liekas, ka esmu viens no viņiem. Es nevaru saprast pēc kādiem principiem vadītāji cits citu palaiž. Un es bieži vien jūtos miegains. Es baidos, ka es uztaisīšu avārijas, ja apsēdīšos aiz stūres.
Otrais: cilvēki sāka, ka braukt ar autiņu nav tik dārgi. Ka dažos gadījumos tas ir pat lētāk, nekā ar sabiedrisko. Bet nez kāpēc es viņiem neticu. Es braucu uz pilsētu no četrām līdz desmit dienam mēnesī: uz barberšopu, pie fotogrāfa un uz TC. Tas sanāk ap 10 braucieniem. 10 braucieni ar e-talonu, cik es atceros, maksā kaut kur 10 eiro? Vai ar automobili es varēšu tos 10 braucienus nobraukt, teiksim, par 20 eiro? Pat pašam kļuva interesanti.
Bet pats galvenais ir tas, ka man ir sapnis aizlidot šogad uz Parīzi. Vēlams kaut kur pavasarī vai vasarā. Un vispār man ir sapnis aplidot Spāniju, Itāliju un daudzas citas valstis. Man liekas, ka mašīnas pirkums to sapni nogalinās, jo man tad vajadzēs maksāt par viņu nodokli utt. (starp citu svarīgs jautājums: vai to nodokli vajag maksāt ja tu nestrādā? jo es tagad nevaru atrast darbu)
Tā ka sanāk ka no vienas puses es varu ar autiņu atrisināt daudz savu problēmu (varēšu vairāk un bezkaunīgāk uzmākties meitenēm, būs vieta kur drāzties, kā arī varēšu staigāt pa TC bez jebkādiem maisiem un virsjakas) bet tajā pašā laikā es vairs nevarēšu ceļot un paradīsies risks, ka kādu nobraukšu uz ceļa.
1081
