nemīlēt sevi, bet mīlēt mammu. Tāpat, kā nemīlēt kaimiņu un mīlēt mammu
Diezvai mīlestība pret sevi ir kā pūkains rozā mākonīts, kas mani piepilda un kuru es tālāk varu pildīt citos.
Manuprat, mes visi makam milet, tikai cik kvalitativi? Jus domajat, ka tie sievu siteji un krapeji mil sevi un ir harmonija ar savu dzivi? Es atlausos apsaubit.
mīlēt arī ir jāmāk, un kā gan to var mācēt, ja trūkst mīlestības uz sevi.
Manuprāt, ir gana pietiekami daudz cilvēku, kuri mīl otru vairāk, klūst akls un dara to, ko otram vajag.
manuprāt, pat tas ir ļoti izplatīts cilvēku vidū - nemīlēt, pat necienīt sevi.. bet otra dēļ cauri ugunij iet
cilveeks, kursh nemiil sevi var iemaaciities iemiileet sevi, ja otrs paraadiis, ka tas cilveecinjsh ir miilams un pats labaakais, viss ko vajag kaadam?tas strādā tikai tad, ja cilvēks ir gatavs iemācīties mīlēt sevi, citādi tā ir velta laika šķiešana par neko otra labā bez jebkādas atdves - un mīlestības tādā gadījumā jau nu noteikti nav, tur ir kaut kas cits, bet ne jau mīlestība. Man tas drīzāk izskatās pēc atkarīgām attiecībām, bet atkarība nav mīlestība.
Cilvēki sniedz otram pieredzi kādu ir saņēmuši, tas attiecas ne tikai uz mīlestību, arī naids, greizsirdība utt.precīzi 8)
taas meichas, kuras skjiet, tieshaam ir ar zemu pashveerteejumu(nabadziigas, miil iedzert un iet ar nokaartu galvu veikalaa) tachu nereti meedz skriet pakalj kaut kaadam vecim
Es biežāk esmu novērojusi to, ka cilvēki, kam pietrūkusi mīlestība bērnībā ... neprot paši īsti mīlēt.. jo grūti sniegt to, ko pats īsti neesi saņēmis..