Vai Jums liekas normāli...?

Beibe.Marta +++++
Man liekas dīvaini, ka tu gaidi īpašu ielūgumu. Varbūt drauga vecākiem neērti tevi īpaši aicināt, ja dēls brauc katru nedēļu, bet tu tikai pa svētkiem. Maybe uzskata tevi par pilsētas dāmu. Mums arī ir lauku māja, brālis ik pa laikam atbrauc palīdzēt lauku darbos , bet viņa draudzene brauca tikai pašā sākumā. Redzēja, ka nav nekāda ''lauku romantika'' un nu brauc tikai uz svētkiem. Pieņemu, ka neērti skatīties kā citi strādā. Mums jau vienalga, meitene jauka, bet nevaram visa ģimene sēdēt un sauļoties, lai sastādītu viņai kompāniju un viņa nejustos neērti. Ir darbiņi, kas jāizdara. Nav viņa mums tik tuvs cilvēks, lai lūgtu strādāt. Ja pati negrib palīdzēt, lai nepalīdz. Bet ir grūti kādu iepazīt tuvāk, ja atbrauc tikai 2x gadā.

Really? Ja neiebilst, tad noteikti patīk? Maz esat satikušas cilvēkus, kuri ir tiktāl vecāku iebaidīti un "cieni mani, nepateicīgais" stilā audzināti, ka nekad neko nespēs iebilst pretī. Vienkārši psiholoģiski nespēj.

Ja puisis visu lauku darbu sezonu brauc pie saviem vecākiem, tad, kad viņi brauks pie meitenes vecākiem? Vai pie saviem vecākiem viņa brauks vienmēr viena? Vai darbu sezonā pie vīrieša vecākiem, bet agrā pavasarī, vēlā rudeni un ziemā - tad tikai pie meitenes vecākiem? Kaut gan diezin vai - drīz ziemā brauks, jo pagalmā sniegs jātīra..

Es ļoti labi saprotu to, ka puisis kādreiz noteikti gribēs pārcelties uz laukiem. Pagaidām man nav iespejas braukt kaut kur prom no Rīgas, taču zinu, kā tikko iespēja parādīsies, puisis gribēs pārcelties. Esmu apsvērusi šo domu, un, ja mums tiešām kādreiz būs iespēja pārcelties uz savu māju, es būtu ar mieru braukt viņam līdzi prom no Rīgas. Tikai gan noteikti ne uz viņa bērnības māju dzīvot kopā ar viņa vecākiem. Ja tā būtu mūsu kopīgā māja un mūsu kopīgā dzīve, viņš tur laukos varētu strādāt cik viņam tīk. To nevarētu salīdzināt ar šo situāciju, kad viņš katru nedēļas nogali brauc uz otru Latvijas galu palīdzēt vecākiem.

Bet vai esat runājuši par to kā būs tad, kad varēsiet pārcelties uz savu māju?
Vecāku mājās darbu mazāk nepaliks, tā pat kā jaunāki viņi nepaliks un būs aizvien vairāk jāpalīdz. Tad vakaros šiverēsies savā pagalmā un brīvdienās skries pie vecākiem?

Tu viņa vecākiem nepatīc? Pirms Jūsu attiecībām arī tā bija?

Tā vienmēr ir bijis, vidusskolu viņš beidza turpat laukos un, kad pārcēlās uz Rīgu un iestājās universitātē, katras brīvdienas braukāja uz mājām. Tā tas turpinās arī, kad universitāte ir jau pabeigta un puisis strādā Rīgā.
To, vai es vecākiem patīku vai nepatīku, es nezinu. Kā jau minēju, vienmēr visi pret mani ir izturējušies laipni, nekādu nepatiku neesmu jutusi. Varbūt viņi vienkārši ir ļoti pieklājīgi cilvēki un savu nepatiku viekārši neizrāda.

Cik saprotu, tad neesat precējušies. Ja nav noslēpums, cik ilgi esat kopā?

Precējušies neesam, kopā esam gadu, kopā dzīvojam pāris mēnešus.

Bet vai esat runājuši par to kā būs tad, kad varēsiet pārcelties uz savu māju?

Konkrēti par šo jautājumu runājuši neesam. Es pat nezinu, varbūt viņam tad tiktāl pietiktu darbu savā mājā, ka vecāku mājās strādāt vairs nebūtu ne laika, ne spēka. Varbūt vecākiem joprojām "vajadzētu" palīdzību un būtu "jābrauc", un viņš rautos pa abām mājām, kas zina.

Nu man gan būtu ļoti lieli iebildumi, ja mans mīļotais cilvēks nerespektētu lietas, kuras man patīk/nepatīk! Tā ka ir jau gan starpība, kas man patīk.
Manuprāt, dzīve laukos vs. dzīve pilsētā ir tāds pats dzīvesveida jautājums kā reliģiskā pārliecība, ja viens var pielāgoties otram, tad OK, bet, ja vienam patīk lauki un riebjas Rīgā, otram patīk Rīgā un riebjas laukos, nu kādas tur attiecības? Visu dzīvi ēst vienam otru nost? Kad apprecēsieties, nebrīnīšos, ka vīramāte pārmetīs vai aiz muguras aprunās, ka vedekla nepalīdz ravēt, vedekla nepalīdz grīdu izmazgāt, utt.
Kā vispār šādas attiecības varēja izveidoties? Jūs randiņojāt darba dienās, bet brīvdienas pavadīji viena, jo viņš brauca uz saviem laukiem?

visas tā saklupa autorei :D
es bik citā virzienā- ja puisim tāda nostāja un dikti velk uz laukiem, nafig vajadzēja veidot attiecības ar meiteni Rīgā? kāda jēga no tām? izdevīgāk kopdzīvē pa darbdienām?

Lasīju komentārus un aizdomājos par attiecībām ar otrās pusītes vecākiem. Cik saprotu, tad autorei nav sliktas attiecības ar puiša vecākiem - tie tiek apciemoti svētku reizēs, bet visā pārējā laikā tiek ieturēta pieklājīga distance. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts, jo ne ar visiem cilvēkiem var izveidoties tik tuvas attiecības, ka gribētos katru nedēļu pavadīt kopā, dzerot tēju un apspriežot maizes cenas. Ir cilvēki, kuri pat savus miesīgos vecākus satiek labi ja reizi divos mēnešos vai pat vēl retāk, ja katrs nāk no sava Latvijas gala.
Ja godīgi, mani pārlieku liela tuvība ar otrās pusītes vecākiem nogurdinātu, tāpēc neredzu nekādu iemeslu kādēļ meitenei vajadzētu katru nedēļu braukt puisim līdzi, mēģinot iepatikties viņa vecākiem. Man personīgi lauki neizsauc nekādu sajūsmu un man pilnībā pietiktu ar vienu laukos pavadītu nedēļas nogali, lai es vēlētos pēc iespējas ātrāk atgriezties pilsētā. Tāpat arī lauku darbi, ravēšana un puķu apčubināšana nav mans aicinājums, tāpēc vai nebūtu labāk to nedarīt, nekā darīt ar sakostiem zobiem tikai tāpēc, lai iepatiktos puiša vecākiem? Jā, ir labi, ja ar otrās pusītes vecākiem ir labas attiecības, taču tai pat laikā nav jālien ārā no ādas, lai kādam iepatiktos, nav jāpārvar sevi un ar sakostiem zobiem jābrauc uz laukiem, lai tēlotu, ka lauku darbi sagādā milzu prieku. Taču visskumjākā visā šajā situācijā ir tieši puiša nevēlēšanās darīt ko citu, jo, cik sapratu, visi piedāvājumi kopā pavadīt nedēļas nogales, tiek noraidīti. Ja diviem cilvēkiem tik kardināli atšķiras domas tādā jautājumā, es nezinu kāda varētu būt šo attiecību nākotne. Nu nevar piespiest vienu cilvēku atteikties no milzu vēlmes dzīvot laukos, tieši tāpat kā otram cilvēkam nav jāupurējas un nav jāpārceļas uz laukiem tikai tāpēc, ka otrs bez tiem dzīvot nevar. Nē, nu varbūt kāds varētu, es noteikti ne. Un, cik var saprast pēc rakstītā, arī autore par tādu ideju nav sajūsmā.

Daria, es tiešām neticu, ka nākotnē spēsi dibināt laimīgu ģimeni ar šo vīrieti... Ja Tu domā, ka nākotnē pašiem uzceļot māju kaut kur laukos, dzīvosiet happily ever after un vīrietim vairs nevajadzēs braukt pie vecākiem, jo pašam būs māja - tā nebūs... Vecāki kļūs vecāki un palīdzību viņiem vajadzēs arvien vairāk. Ja tas tā ir bijis visu laiku, tad visdrīzāk tas nekad nemainīsies.
Padomā, vai tiešām vēlēsies brīvdienās būt vientuļā māte? Es atvainojos par izteicienu... Bet mana mamma vārda tiešajā nozīmē katru nedēļas nogali bija vientuļā māte, kura ar trim maziem bērniem gāja stundām stāvēt desu rindā, kura centās visus trīs bērnus reizē nolikt gulēt un tikmēr skriešus skrēja uz veikalu/aptieku pēc nepieciešamā, lūdzot Dievu, lai bērni nepamostas un neizkrīt no gultiņas vai nesadara vēl ko.
Tev kārtīgi jāizrunājas ar vīrieti - tieši kādu nākotni viņš jums saredz.

Nezinu, man šī situācija nešķiet tik ļoti briesmīga - puisim rūp vecāki, vēlas viņiem palīdzēt, man tas šķiet tikai apsviecami. Domāju, ka tad, kad viņš sastaps meiteni, kura viņam rūpēs pa īstam, tad arī domās, kā rast balansu, lai spētu gan paciemoties un palīdzēt vecākiem, gan izklaidēties kopā ar mīļoto. Citādāk būtu tad, ja Jums pašiem būtu sava māja, bērni - tad saprotams, ka arī Jums viņš būtu nepieciešams, ne tikai viņa vecākiem. Bet nu tevi arī var saprast, domāju, ka Jums nopietni par to jāparunā, varbūt varat rast kādu kompromisu 8-)
Pati pirms pāris gadiem arī satikos ar vienu puisi, kurš dzīvoja laukos pie vecākiem, viņš bija vienīgais dēls un viņiem piederēja milzīga saimniecība. Ziemā viņš bija brīvāks, vasarā tiešām no agra rīta līdz vēlam vakaram strādāja, retu reizi tika kaut kur izrauties. Mūsu attiecības pajuka gan mazliet citu iemeslu dēļ, bet ja viņš būtu bijis mans īstais, tad noteikti būtu to pieņēmusi un pati arī droši vien agrāk vai vēlāk būtu pārcelusies pie viņa. Man viņa uzņēmība šķita apsveicama, neviens viņu tur ar varu neturēja, bet saprotams, ka viņš kā vienīgais mantinieks tomēr juta pienākumu palīdzēt vecākiem. Un tas ir forši 8-)

* Te gan jāpiebilst, ka man nebūtu iebildumu dzīvot laukos :) Protams, arī pilsētas dzīve ir forša, tomēr es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri nevar dzīvot bez burzmas, kafejnīcām un dažādiem pasākumiem sev apkārt |-):-) Ikdienā tas viss mani ļoti nogurdina, tāpēc piekrītu meitenēm, kuras rakstīja, ka tādiem svarīgiem uzskatiem pārim jābūt puslīdz vienādiem (l)

Tu jau pati saki-viņš brauc uz mājām. Iespējams viņš tā arī jūtas, ka brauc uz savām mājām, protams, arī kādus darbus padara, palīdz. Varbūt viņš dzīvesvietu, dzīvokli, ko dala kopā ar Tevi, neredz kā savas mājas, bet mitekli, kur apmetas darba dienās. Pienāk nedēļas nogale un viņš dodas mājās.
--

Domāju, ka tad, kad viņš sastaps meiteni, kura viņam rūpēs pa īstam, tad arī domās, kā rast balansu, lai spētu gan paciemoties un palīdzēt vecākiem, gan izklaidēties kopā ar mīļoto.

--
++++
Turklāt jūs kopā esat vien gadu un kopā dzīvojat tikai dažus mēnešus, varbūt viņa jūtas un vēlēšanās būt ar Tevi nav tik stipra, lai pārkārtotu savu dzīves ritmu, ieradumus. Šobrīd izskatās, ka Tu gribi, lai viņš vairāk gribētu būt kopā ar Tevi, bet viņam ir citas prioritātes, viņu viss apmierina, Tu nevari cerēt, ka dusmīgi piesitīsi kāju un viņš mainīs visu savu ierasto dzīvi un saskarsmi ar vecākiem.

Es uzskatu, ka pret saviem vecākiem ir jāizturas tāpat kā gribētos, lai mani bērni pret mani tā izturētos! Es negribētu, lai mans bērns atbrauc vienreiz gadā!
Un es pavisam neko sliktu nesaskatu, ka pie vecākiem ir jābrauc katras brīvdienas! Brauc līdzi un pa dienām kārtīgi pastrādājat un vakarā kopā atpūšaties! :))
Es nekad nevarētu likt izvēlēties starp sevi un puiša ģimeni, tieši tpt kā otrādi..
Ik dienā esmu Rīgā, bet, ja vien Jūs zinātu kā es gaidu brīvdienas, kad var doties uz mājām, uz laukiem! Es ļoti saprotu puisi :)

Autore jau pat mineja, ka vinam pasam patik braukt tur. Plus ja mebutu abi kopaa, vins mekletu darbu tuvak laukiem. Riga vinam dizi nepatikot.

Atceros, ka saaku braukt pie tagadeja viriesa vecakiem. Viniem ir burviga lauku maja, pasakaina vieta. Tur gan nav daudz darama, neliels darzs un zalea plausana. Man ir svarigi iesaistities un jau sakuma pieteicos palidzet gatavot pusdienas, gaju griezt salatus, izslauciju viriesu piestaigatas gridas bez jautasanas vai vajag. Es gan no dabas tada izdariga, man tas patik, tapec to par lishanu paka*a neuzskatu. Man bija svarigi atstat pozitivu iespaidu. Ari tagad kad braucam ciemos, negaidu specialu ielugumu, prasu ko vajag palidzet jo man patik. Vinam ir super mamma, patik ar vinu plapat. Bet man vienkarsi ir gruti izprast nevelesanos satuvinaties ar nakotnes viira radiem.
Mans virietis ari satiekot manejos, nesedeja klusi sturi, iesaistijas sarunas uzreiz, metaja jokus. Bet vinam tads raksturs, to jau notelot nevar.
Ar so velos teikt, ka varbut pasai vairak iniciativa jaizrada ja jau vina vecakiem pret tevi iebildumu nav. Es domaju vibi vienkarsi kautkada zina kautrejas tev vaicat.

Neviens jau nesaka, ka nevajag vecākiem palīdzēt, bet par daudz prasīts ir to darīt katru nedēļas nogali. Akmentiņš vecāku dārziņā. Laikam valdonīgs mammucis. Neaizbrauksi - būs lielā scēna droši vien. Žēl man autores drauga, kuram priekšā stāv lielā dilemma starp normālu ģimenes dzīvi ar nākotnes sievu un starp izpatikšanu vecākiem.

Diskusiju neizlasīju līdz galam, bet nu es uzskatu, ka problēma ir tavā puisī, ne vecākos, kas katru brīvdienu gaida palīgu. Vecāki ie pieraduši un uzskata, ka tavam pusim tas patīk un nav nekau pretenziju, tāpēc arī jautā. A puisim, ja nepatiktu, gan jau kkad neaizbrauktu. varbūt vari braukt līz un pavadiet brīvidenas tur? Vasarā jau laukos forši.
Un gadījumā, ja sāksi runāt ar puisi, ka varētu kādu nedēļas nodali nebraukt, skaties, ka viņa vecāki nesāk teikt, ka tu esi pie vainas. :D Zinu līdzīgu gadījumu, kad tieši tā bija.. proti vainoja jaunoi mieteni, ka atņem pusim brīvo laiku, ko pusis grib pavadīt laukos. Tāpēc iesaku aizbraukt tev līz paskatīties, kas tur un kā, jo nu neticu, ka puisi privātmājā aizbrauc un strādā katras brīvdienas. Maksimums trīs studnas tur pastrādā un pārējo laiku atpūšas.. Viņam tur visticamāk vienkrārši patīk.

Zinu pāris šādus gadījumus. Bezcerīgi cilvēki. Vecāki palīdz materiāli un rada vainas apziņu un jaukie bērni brauc gadiem strādā un strādā. Netiek izveidot, ne attiecības, ne normālā darbā atrast praksi... Utt bezcerīgi gadījumi...