Apkopojam dzemdību stāstus...

Meitenes, jūs ar tām miršanas sāpēm pārspīlējat nedaudz!! :-D:-D nu nav tas nekas nepārdzīvojams! Pēc tam pašas jutīsieties galvastiesu pārākas par to, ka esat ko tādu piedzīvojušas attiecībā pret ne-dzemdējušām un mūsu "stipro' dzimumu! :D man vēl joprojām ir baigais lepnums par to, ka piedzemdēju meitu :)

Mans stāsts no grūtnieču diskusijas.
Mazais piedzima pagājušā gada 19.janvārī. :)
Pa dienu biju pie dokas, šī protams nevēlējās mani redzēt, jo. cerēja, ka būšu jau dzemdējusi. Mazais braši spārdījās pa punci. Nu nelikās, ka es dzemdēšu. Vakarā ap 23ijiem aizgāju gulēt, kā parasti viss kārtībā, protams treniņkontrakcijas kā parasti un aizmigu. Draugs bija izbraucis uz nedaudz pēc pusnakts atbrauca mājās un ielienot gultā nav varējis vispār aizmigt. Tad nu pēc 1niem gāju uz WC ar standarta treniņkontrakcijām un, jā sākās ar vien biežākas un arī mazliet sāpīgākas. Man likās, ka tās ir treniņkontrakcijas tādas dīvainas. Nu ap 2iem naktī sāka palikt tā aizdomīgāk tās sāpes. Bet izturēt varēju. Ap 3iem aizejot uz WC sāka izdalīties gļotu korķis un sapratu, ka jā sākās dzemdības. Lēnām sāku krāmēt somu jo nu miegs ne man ne draugam vairs nav prātā. Saliku visu somā, draugs protams stresā A es lēnā garā visu pārdomāju, sakārtoju somu, ar domu, a ja nu viltus trauksme. Vēlāk sāpes palika sāpīgākas, tad arī nedaudz pēc 4iem izbraucām no Ozolniekiem, devāmies RDZn virzienā. Protams, mašīnā sāpes bija neizturamas, jo staigājot viņas es mazāk jutu. Bet būtībā es visu izturēju un viņas bija vieglākas kā manas MR sāpes. 5os no rīta ieradāmies RDZn, kamēr sarakstīja visus dokumentus, pagāja kādas 15 min. Uzbraucām augšā uz dzemdību istabu. Pielika pie toņiem ap kādiem 5.30 un teica, ka viss notiks ātri, jo ir jau 8 cm atvērums (biju lielā šokā, ka viss tā ātri notiek). Pie 10 cm pārdūra ūdeņus. Un lika spiest. Un mazais piedzima plkst 6.37, 3740 g smags un 54 cm garš. Piedzima bez neviena plīsuma, grūtāk bija izspiest galviņu, pēc tam kā vecmāte teica, mazais pats leca ārā, ka gandrīz jāķer ir. Vecmātes ļoti feinas. Tikai un vienīgi pozitīvas atmiņas. Esmu šokā par tik ātrām un raitām dzemdībām. . Sāpju ziņā, man vairāk sāpēja, kad sāka spaidīt dzemdi, lai pārbaudītu vai tīrs un, kad spieda uz dzemdi, lai saprastu kā savelkas, pat bērna izspiešana nebija tik sāpīga. Nu sāpju ziņā, es teikšu, ka maz sāpēja

Lēnām sāku krāmēt somu jo nu miegs ne man ne draugam vairs nav prātā. Saliku visu somā, draugs protams stresā A es lēnā garā visu pārdomāju, sakārtoju somu, ar domu, a ja nu viltus trauksme.

Man draudze stāstīja,ka viņai daktere teica,ka jau mēnesi iepriekš vismaz vajadzēja sakārtot somu,lai akūtā gadījumā varētu paķert somu un doties uz slimnīcu.Jo mirklī,kad sākas dzemdības var apjukt un nezināt ar ko sākt.
Tā man skaidroja draudzene,nezinu vai tā tiešām ir.:-)

Sognare somai bija jābūt sakrāmētai daudz daudz ātrāk, bet es ar saviem putniem domāju, ka jā sakrāmēšu ātrāk, tas uzreiz būs jābrauc dzemdēt. Bet man visss bija salikts vienā vietā uno ātri tika salikts somās :)

Iederas tēmā:
https://liwli.ru/lifestyle/zhizn-posle-rodov-o-kotoroy-nikto-ne-preduprezhdaet/
Raksts krievu valodā, ja kas... Ar humoriņu.

Labi, meitenes. Es tūlīt noteikti izklausīšos pēc pilnīgas āmurgalvas, bet, lūdzams, piedodiet man, jo es par šo tēmu nekad, neskatoties uz savu vecumu, neesmu padziļināti interesējusies, vienmēr uzsvērdama, ka man bērnu nebūs, taču... ja sieviete ir pie labas veselības (respektīvi, nav nekādas pamatotas vajadzības veikt ķeizargriezienu), tomēr izvēlas par labu ķeizaram... Vai ir kaut kas, kas spētu viņu no šādas izvēles atturēt!? Neskatoties uz to, ka vienmēr esmu teikusi, ka bērnus nevēlos, bieži aizdomājos par to, ka tad, ja mazulis tomēr pieteiktos, uzreiz izvēlētos ķeizaru, jo man ir tik nenormālas bailes no dzemdībām, ka tās vien kalpo kā iemesls tam, kāpēc vienmēr idejai par ģimenes pieaugumu esmu teikusi kategorisku nē. Ar veselību (tfu, tfu, tfu) viss labi. Vai (gadījumā, ja mazulis pieteiktos) es varētu tā vienkārši, pēc savas gribas, pateikt, ka vēlētos ķeizargriezienu!? (Vēlreiz atvainojos par muļķīgajiem jautājumiem. Man jau gandrīz 26, bet šajā ziņā neskaidrību daudz, kā redzams.) :)

Ophelie_, var..tikai jāmaksā par to ekstru :)

Ophelie_, var pieprasīt ķeizaru, bet tas maksā gana iespaidīgu summu. Un katrā valstī var būt dažādi... Tev tad pašai jāpainteresējas, vai tur, kur tu dzīvo, piedāvā tādu ekstru un cik tas varētu maksāt.
Un es tev varētu galvot - ka lielas atšķirības nav - vienlīdz sūdīgi būs gan pēc ķeizara, gan pēc dzemdībām. Un tās kontrakcijas dzemdībās, ja ņem EA, nav tiiiiik nežēlīgas, ka jāmirst.

Citiem vārdiem, nezināšana par to kā reāli tas viss ir, var biedēt un likties briesmīgāka par patieso pieredzi...

Paldies, meitenes, par skaidrojumu! :)
Neons, jā, tas, ka summas ir gana lielas, esmu jau pamanījusi, iepriekš meklējot informāciju par šo tēmu. Savulaik, klausoties draudzeņu stāstos par dzemdībām, kuras ilgušas vairākas stundas, iespējams, tieši šīs bailes ņēmušas pār mani virsroku. Vienmēr esmu teikusi, ka bērnus nevēlos, taču tagad saprotu, ka gadījumā, ja mazulis tomēr pieteiktos, visvairāk mani biedētu ne tas, kā mazo izaudzināt par labu, krietnu cilvēku, bet tieši pašas dzemdības. Savulaik tie stāsti saklausīti tik daudz, ka tagad, neskatoties uz to, ka savā ziņā esmu jau pieaugusi sieviete, tik un tā bail no tā visa. Eh, tagad pilnīgi jūtos kā atgriezusies savos 15-16 gados :)

Nu nez... es godīgi varētu teikt, ka dzemdības (pats process), ja tas +\- notiek normāli (ne par ātru, ne par ilgu - tāds vidējais aritmētiskais), nav nekas briesmīgs. Pat vīrietim tas var likties daudz trakāk no malas, nekā pašai sievietei, jo kad esi tajā procesā un ausīs džinkst no sāpēm, tu tomēr kaut kā esi pilna apņēmības un spēka. Cīnies kā karavīrs un nav laika baidīties un uztraukties! Esi pašā peklē un esi ļoti aizņemta.Un nav tik traki!
Man trakāks liekas tieši periods pēc dzemdībām - tur tās "atiešanas" sāpes un nogurušais šokētais ķermenis un vēl papildus visādas sāpītes ir daudz nepatīkamākas un var ilgt krietni vien ilgāk un vienmuļāk; un pēc ķeizara diži labāk nebūs... Līdz ar to - es neteiktu, ka ķeizars tev diži "patīkamāks" būs. Neuzspiežu tev savu viedokli, bet dalos ar pieredzi... Varbūt pajautā savām dzemdējušām draudzenēm - kādas ir viņu domas, vērtējums un pieredze šai sakarā.

Un vēl viena dīvaina lieta... Kad paliksi stāvoklī un jo tuvāk nāks dzemdību datums, jo mazāk tev būs bail. Nopietni! Tu pat gribēsi, lai beidzot viss sākas! Tā laikam daba ir iekārtojusi un hormoni... :-D Tāpēc nesteidzies "baidīties" pirms laika. Informāciju uzzini, bet atstāj lēmumu uz to brīdi, kad būsi "ieripojusi" pēdējā grūtniecības trimestrī. Kas zin, varbūt pati sevi pārsteigsi... ;-)

Neons, liels paldies Tev par visu - gan aprakstu, gan pieredzi, gan ieteikumiem! Tavs komentārs tiešām ļoti daudz ko deva. Paldies! :)

Lūdzu! ;-) Priecē, ka varēju padalīties. :-)

Ophelie, es arī (vēl) neplānoju bērnus, bet, (cik nu esmu dzirdējusi) mani no ķeizara noteikti uzreiz atrunātu rēta. Pie tam - kura pēc tam diezgan ilgi un sāpīgi dzīst. :-|

Man bija plānotais ķeizars, jo mazā ilgi gulēja tūpļa pozā, bet divas dienas pirms noliktā datuma, vispār apsēdās pilnīgā pēdu guļā, pašai dzemdēt nebija iespējams. 21.10 mums bija 7:00 bija jāierodas slimnīcā, lai 8:00 veiktu operāciju. 20.10 izdomājām laicīgo iet gulēt, jo agri jāceļas, es vēl vīru dzinu ap 20iem dušā, lai atrak varam iet gulēt. Vīrs iekāpj gultā, es jūtu kaut kas slapjš iztek, saku, ka laikam ūdeņi nogāja, viņš neticīgā balsī "NEVARBŪT" izkāpu no gultas un viss sāka gāzties ārā, skaidrs, tie ir ūdeņi. Ātri apģērbāmies, paķērām somas un braucām, man tā trīcēja ceļi, nezināji, kas nu būs. Nezināju, kas mani operēs, kas tā par dakteri utt, jo nākamā dienā mani būtu operējusi mana daktere. Nomierinājos, kad ieradāmies dzemdību nodaļā, vecmāte bija tik mierīga un jauka, daktere arī. Apskatīja mani, bija 2cm atvērums, pateica, ka pēc h būs operācija. Aizveda mani un vīru uz dzemdību palātu, kur klausījās tonīšus. Vīrs iekārtojās ģimenes palātā un nāca atpakaļ pie manis. Tā h paskrēja kā 5min, atvadījos no vīra un mani veda uz operāciju zāli, tad sākās stresińš, kas būs, kā būs, arī nedaudz bailes. Oper zālē jau bja anestiziologs, asisistenti, māsiņas un divas dakteres. Anestizioloģe visu laiku ar mani runāja, spinālā anestēzija nelikās nekas baigi traks vai sāpīgs. Apgūlos uz galda, apkārt visādi aparāti, pie galvas anestizioloģe, kas mani centās aizrunāt, nomierināt, bet sirds leca pa gaisu, to varēja redzēt monitoros, visu laiku laida
iekšā kaut kādas zāles. Es domāju, ka nekas nemaz nav sācies, kad anestezioloģe saka, re kur kājas jau ārā un drīz vien dzirdēju savas mazās peciņas pirmo kliedzienu, tā bija laime. Tad meitiņu pielika man klāt, parunājos ar viņu, sabučoju, tad nesa viņu tētim. Mani šuva ciet, pēc tam veda uz mūsu ģimenes palātu, kur mani gaidīga jaunais tētis ar meitiņu uz rokām :-) Atlabu es ātri, nākamā dienā jau staigāju un aprūpēju meitiņu:-)

Es esmu šokā, kā var par EA prasīt naudu LV, ja citur tā ir par velti.:-O Man jāmaksā par to, ja izvēlos labprātīgi neciest sāpes?
Un Ophelie, ja jau mazulis pieteiktos, Tu vari taisīt abortu, tas izriet no tā,ka Tu jau bērnus vispār negribi, bet redzi, kā domas mainās tomēr.8-)

Par to, ka jāmaksā par EA, vēl šausmīgāk man liekas tas, ka tagad liek dzemdēt pašai bērnu, ja viņš guļ ar kājām pa priekšu. Jo redz, tā jau daudz tiekot taisīti ķeizari par valsts naudu, šī redz neesot indikācija ķeizaram:-O

Kas tas par stulbumu? Pēc tam brīnās par slimiem bērniem, kuriem ir veselības problēmas vai vispār paliek uz gultas visu dzīvi.:-O

Esmu lasījusi, ka bērniņu varot sagriezt uz pareizo pozu?