Grūtniecībā viena

Nevienu nevainoju ne aizstāvu, bet kā vienmēr kruta izteikt pārsteidzīgus spriedumus izejot tikai no vienas puses subjektīvā viedokļa. Protams, tam visam kā katalizators ir tas, ka tiek gaidīts bērns.
Un vēl tā mūžīgā perfekto un ideālo partneru pieminēšana - neviens tāds nav. Paši cilvēli savā galviņā viens otru idealizē un tad raud, kad "taureņi" aizlidojuši (toties "putni" iemetušies vietā).

laine25
Pēc 6 mēnešu izcili saskanīgas kopdzīves, kur jūs abi nolēmāt tikt pie bērna, Tu sāki uzvesties kā histēriķe un pēc tam brīnies ka tavs datoriķis, kurš pieradis strādāt mājās, mierā un klusumā un kuram dzīve griežās ap kodēšanu, noslēdzas un nesaprot kā tikt ar visu galā?
Cik jums gadu vispār?

"Diemžēl ne vienmēr cilvēki savu īsto dabu parada īstajā brīdī. Uz pieres jau nav rakstīts"Es esmu kretīns"."
Man ir diezgan liela darba pieredze ar cilvēkiem dažādās problēmsituācijās, t.sk., ar cilvēkiem, kas šķiras. Būšu skarba. Ja saliek to visu kopā ar apkārt ārpus darba novēroto, tad var labi redzēt, ka sievietes kretīnus pašas vien izvēlas. Tas ir, izvēlas ne jau ar domu, "cik labi, ka viņš ir kretīns", bet gan nekritiski izturas pret acīmredzami negatīvām vīrieša īpašībām, kas attiecību sākumā, protams, izpaužas ne jau pret pašu sievieti, bet lietās, kas nav saistītas ar attiecībām ar šo sievieti.
Vispārējās tendences - biežāk uz kretīniem "iekrīt" sievietes, kuras vīrieti primāri izvēlas pēc ārišķīgiem un/vai matemātiski nomērāmiem kritērijiem, turpretī reti iekrīt sievietes, kurām būtiskākās vīrieša izvēlē ir saturiskās kvalitātes.

paulalala, nu gan soģe atradusies! Novēlu, lai Tev nekad nav jāizjūt tik lielas sāpes un trauksme, atrodoties man līdzīgā situācijā. Izklausies pēc pusaudzes, kas vēl dzīvo uz vecāku kakla un kurai šķiet, ka dzīvē viss iet kā pa diedziņu, pēc plāna.
Man ir pieteikami ilga pieredze attiecībās. Šoreiz randiņošana bija savādāka. Cilvēks iztūrējās kā sapņu vīrietis, pats arī atzina, ka nekad iepriekš nebija kādas lietas darījis nevienas dēļ, ka nekad nevienu tā nav vēlējies iekarot. Arī viņam bija divas 5-6 gadu attiecības pirms manis. Viņš pirmo reizi, kā pats atzina, atdeva visu, palika tukšu kontu, lai aizvestu mani uz manas mīļākās grupas koncertu (kas man bija lielākais sapnis) pāris dienas iepriekš paziņojot, ka ir aviobiļetes, nesakot ne pušplēsta vārda par koncerta biļetēm un iepriekšējā vakarā pirms koncerta, pēc pāris labākajām dienām mūžā līdz šim, paziņojot, ka atradis biļetes, lai arī tās jau mēnešus iepriekš skatoties, bija izpirktas. Tas ir tikai viens gadījums. Esmu apceļojusi arī citus kontinentus, bijušu daudz skaistu pieredžu, bijušas pietiekami daudz vilšanās īstermiņa attiecības, gan vairākas ilggadīgas attiecības. Bet viņš vienkārši prata būt vienreizēji jauks. Pavadījām kopā daudz ļoti skaista un kvalitatīva laika, un nemaz nešķita, ka zinām viens otru vien mēnešus, pus gadu... Likās- daudz ilgāk. Abi atzinām, ka šoreiz ir savādāk kā citreiz, kad ir randiņošana pus gada garumā, tādēļ arī kādā darba pasākumā, brīnišķīgā vasaras dienā pie dabas sākām runāt par bērniem. Abi ar pietiekamu pieredzi, vecumu, labām darba vietām, jau pāris mēnešus dzīvojām kopā, ne randiņojām, neprātīgi iemīlējušies. :'-(
Bet galu galā, tomēr, tik naivi...
Pieredzes ir dažādas un cillvēku tiešām var sākt iepazīt Tikai pēc pus gada, kā arī, meitenes, laulībām pirms bērniņa ir nozīme! :'-(

Nu re, pēc autores pēdējā posta pavediens sāk šķetinātie jau ne tik polarizētā gultnē.

Jau teicu, ka 1. trimestrī jutos pamesta un viņš neieklausījās, ignorēja, nebija gatavs kompromisiem. Bez tam, hormonu svārstības, bija jūtamas, varēju sākt raudāt par niekiem, bet tam tā kā būtu jābūt saprotamam. Vismaz, māmiņām vai pieaugušiem cilvēkiem.
An0nym0u5 un law7 piekrītu jums abām...!

laine25
Nu ok, vairs jau neko. Atliek rūpēties par mazo un censties saglabāt cilvēcīgas attiecības ar to džeku. Varbūt viņam arī melnie pāriet un viņš apjēdz, kas ir un kas nav svarīgs dzīvē un uzņemsies atbildību par to ko ir sadarījis.

Nerunājot par viņa izgājieniem, Tava pirmā kļūda attiecību beigu sākumam bija pirmā pazemošanās. Vīrieši to neuztver ne tuvu kā Tu to biji domājusi un ar to brīdi pa lielam Tu kā sieviete sāc viņam pārvērsties par 0. Un jā, man šitādi gadījumi ir zināmi, kas pa spīti it kā adekvātam vecumam, izturēties pret sievieti nemāk. Lai vai kā, Tu neesi vainīga ne pie vienas viņa neveiksmes, viņš ir vīrietis, stiprais dzimums! Tas ir viņa darbs un sniegumu parāda viņš pats. Puisis galīgi vēl nav izaudzis, bet te nav tikai bailes par gaidāmo (kas ir loģiski katram bērnu vai lielākas pārmaiņas gaidošu pāri), tas nevienā brīdī nedrīkstētu gāzties ārā uz Tevi.
Pēc pašas pieredzes varu teikt, ka pusgads ir pārāk mazs laiks, lai iepazitu cilvēku gana, nopietnu lēmumu pieņemšanai. Šoreiz bērns ir nopietnākais, kāzas būtu nieks. Jebkurā gadījumā Tavs lēmums ir pareizs, cieņu atpakaļ neiegūsi, būs laika deglis, līdz atkal būsi vainīga viņa problēmās.
Būs grūti, nenoliegšu, bet izskatās, ka Tev ģimenes atbalsts, kas ļoooti svarīgs. Nevaru pa tēmu palīdzēt, jo GR laikā nebiju viena, bet tagad saprotu, ka esam ļoti atšķirīgi un sāpīgi apzinoties, ka arī laimīgā ģimene nesanāks. Mani jau sāk ļoti apgrūtināt šīs attiecības, neviens neterorizē, bet emocionāli cilvēks svešs, nav ieinteresēts manos notikumos, tā teikt dzīvojam paralēli vienā dzīvoklī. Ar bērnu viss ir labi viņam, par to liels prieks un zinu, ka rūpēsies jebkurā gadījumā, bet vienmēr jau gribās to ģimenes idilli.

Pirmkart, izturibu!!!
Otrkart, no pieredzes:
nebiju grutniecibas laiku viena, ari tagad neesmu, esam joprojam precejusies un skirties ari netaisamies, BET....
nebija viegli, joprojam nav
par "ta ka butu laiks bernam" vairak mums uzstaja virs, man nebija nekas preti, jo jutos gatava.
kad paliku stavokli, virs bija bez darba, bet pirms paliksanas stavokli teica, ka citigi mekles darbu un (ta pati IT joma un nekadu problemu atrast labu darbu) lai par to nebedaju! ok, paliku stavokli, viram darbs joprojam nebija, bet nebija mums ari pasaules gals, jo bija labi iekrajumi. menesi gaja, bet iekrajumi saruka, veders man auga un virma darbs ka nebija ta nebija, jo... vins isti nemekleja, vinam patika but ar mani majas, neko nedarit un sapnot par to ka butu, ja butu, ko tik vins varetu, nevaretu izdarit...
man saka hormoni dot vala un likas nu ka tas var but, ka poieaudzis cilveks, pats bernu gribeja, bet nesajedz tik elementaras lietas, ka man stresi par labu nenak, betnam netik, ka mums vajag stabilitati un sita ilgak nav iespejams! katra runasana, kad meginaju pateikt ka jutos, beidzas ar katastrofu... vins saka laist adatas ara ari par darbu, ka neatbalstu, ka uzlieku parak lielu spiedienu, ka vinam gribas darit, kas patik darba joma, ka vel mekle utt...
vinam ir loti sakarigi vecaki, sev nosolijuos, ka ja bus pavisam sudigi, jautasu palidzibu vina vecakiem un liku vinu miera, turpinaju dzivot izliekoties, ak stresa nav no manas puses! palidzeja, kad biju 6 menesi, vinam peksni stress paradijas un divu nedelu laika atrada darbu! jo man bija veders, cilveki saka vinu bombordet ar jautajumiem un es vairs neko vina vieta nepaskaidroju, tas vinam iesita pa smadzeni, kad ir pasam atbildiba jauznemas!
Bet lidz pat sim bridim vinam nav aizgajis, cik gruts tas periods bija man, stress un ka ta bija milziga cuciba no vina puses likt kam tadam man iet cauri, esmu vinam to teikusi, bet vinam joprojam neaiziet, jo... tas, ka es biju stavokli bija ka fakts, bet vinam nebija sis emocionalas saprasanas, sajuta, ka tur ir mazins cilvekberns ieksa, ka visas emocijas ir saistitas!! tadgad, ka vins var panemt mazo rokas, tagad vins saporot un zin, ak nedrikt pacelt balsi, jo mazais ksatas, dzird un raud un vinam ir tiess pieradijums. Bet grutnieciba- vina uztvere tas bija mans darbs ar kuru man bija jatiek gala un es zinaju ko es daru un vinam tur nebija ko jaukties ieksa vai ka speciali piedalities!
Ar to gribu teikt, ka ... lai cik "zel" tas ari nebutu, bet ir vierisi, kuri grutniecibu neizjut ka sievietes "ipasako" stavokli, un kur nu vel, lai taja piedalitos vai ko speciali labu vinai daritu!
ieteikums- but stiprai un izdomat kadu dzivi tu gribi un neskatities ne pa labi, ne pa kreizi, bet pati sev radit tadu dzivi ar berninu un ja vins, vai kads cits virietis grib but jusu dzive, tad informet vinu par to, ak tu velies dzivot un vinam to pienemt vai nebut! :) veiksmi!

lexxie, nav gan izaudzis. :-( Paldies Tev par sapratni!
Es apzinos, ka esmu sevi pazemojusi viņa acīs, līdz ar to, zaudējusi, kā izrādās, jebkādu vērtību. Uzbrukumi kļuva tikai intensīvāki un nekaunīgāki. Līdz pati padevos, jo,
šķiet, ka tas ir tieši tas ko viņš patiesībā vēlējās... Tikt vaļā no mums, lai ir vieglāk, lai var dzīvot bezrūpīgāk, nejust to spiedīgo atbildību par īpašuma iegādi, par jauniem pienākumiem, nebūtu jārēķinās ar kādu no mums, paliktu dzīvot savā vecajā ģimenes dzīvoklītī, pelnītu savu piķi, tiktos ar čomiem, nu- nebūtu jāpārceļas uz manu dzimto pilsētu kā pats piedāvājās, lai arī skaidrs, ka to nevēlas. Būtu daudz vieglāk, nebūtu atbildības un tik lielu pārmaiņu dzīvē.
Es viņu pierunāju ar mani aiziet uz kursiem, ko organizē Ģimenes centrs "Līna", par pāru attiecībām. Arī tur psihoterapeite Vita Kalniņa uzsvēra, ka skaidrs, ka piedzimstot bērniņam, pāriem ir daudz grūtāk. Tur, kā reiz, tika uzsvērts, ka partnerattiecībās pie sadzīves līmeņa un mīļāko līmeņa, klāt nāk arī vecāku līmenis. Tie ir jauni pienākumi, jaunas ekspektācijas. Ir grūtāk visu menedžēt, gan māmiņām ir savas grūtības, gan tētiem, jāatrod atkal vienotība un kompromisi jau citā līmenī, bez tam atlicinot laiku arī abiem partneriem kā mīlākajiem un arī sadzīvē veiksmīgi dalot savas atbildības zonas. Galvenais, ka nav nekādu emocionālo vardarbību, pilnīgas vienaldzības. Visu varat saglābt. Iesaku šādus kursus, lekcijas, izrauties kaut kur diviem vien, atstāt sarunas par bērniņu mājās, izrunāties pašiem kas notiek starp jums, atklāt viens otram kas uz sirds, ko sagaidat viens no otra, par ko esat pateicīgi, ko novērtējat. No sirds vēlu tikt pāri grūtībām, saglabāt attiecības.
Mums pat pēc kursiem, puisis uzbruka, pazemoja, tā kā te pat negribu īsti cerēt uz to, ka notiks brīnums un kas mainīsies. Lai arī esmu ilgtermiņa attiecību un kompromisu cilvēks, centos tiiiiik ļoti.

laine25
Bet kas tad ir tas, par ko viņš Tev uzbruka un ko pārmeta?

Tavā situācijā labāk ceri, ka nenotiek šāds"brīnums" , jo drīzāk negatīvi iespaidos Tevi. Varbūt liksies, ka viņš apdomājies un nu tik būs, bet nope, neticētu nekam tādam. Būs vēl grūtāk pēc tam. Tas varbūt būtu kā variants, ja pēkšņi puisis nobijies un vnk iegājis sevī/nozudis vai kā tā, bet te jau verbāli un ar visu izturēšanos vairāku mēnešu garumā pilnīgs ārprāts. To nemainīs.
Un lai dzīvo viņš bez savām pārmaiņām, toties redzēs kādas pārmaiņas būs Tev un tikai uz labo pusi. Tev vajag laicīgi finansiāli nokārtot saistības ar viņu, lai mazajam piedzimstot zini, kas kur sniedzams un stingri pateikt, ka atpakaljcelja pie Tevis nav.

Varbut esmu ljauna, bet tomer tur ir tava vaina, teikt, kad taisisi abortu, atradisi citu tevu? Pati ar neesi nekada laba, nevajag raudat tagad, ja tu saki, kad tev ir labs darbs, tad super, vizmaz viena laba lieta, nevis ka citam dazam ir slikts darbs, slikta alga, bet mazak cikst ka tu, atvainojos, bet izlasot tikai un vienigi tavas atbildes, tads priekstats, ka ari ja jau tu saki, kad esi jau normala vecuma, nezinu, 30 pienjemsim kkur, tad man jau liekas, kad ta pieredze ir tik liela, lai saprastu, kad jebkurs cilveks pec kada laika var paradit savu patieso dabu un tomer sakuma ir vairak jaiepzist.

Nav svarīgi, ko tieši viņš tev teica vai darīja, katram mums ir savas robežežas. Un Tev nevienam nav jāattaisnojas vai tavējās ir pieņemamas arī citām. Citas var dzīvot, ja tās sists un neredzēt tajā nevienas vainas, citām nav pieņemams, ka vīrietis to nosauc kādā noteiktā vārdā. Galvenais ir tas, ka esi izdarījusi pareizo izvēli. Jo tikai un vienīgi no tevis ir atkarīgs cik harmoniskā vidē augs Tavs bērniņš.
No sirds novēlu Tev izturību un laimi. Un kādu dienu Tu atradīsi sev brīnišķīgu vīru un tēvu savam bērniņam. TURIES!

Varbut esmu ljauna, bet tomer tur ir tava vaina, teikt, kad taisisi abortu, atradisi citu tevu?

Šeit es autori varu saprast, kad pati biju stāvoklī,grūtniecības sākumā es tik ātri noguru no visa,ka atnākot no darba,viss ko es varēju, bija iekrist gultā un iet gulēt, ne ēst taisīt,ne kautko iztīrīt . Un varēju par katru sīkumu raudāt ,visu saasināti uztvēru un ja draugs ko pateica,kas mani aizskāra arī varēju ko līdzīgu aiz dusmām pateikt.

Oi, es vienu reizi šitā pateicu vīrietim dusmās, ka tad varbūt labāk šķirties, tas gan bija pirms grūtniecības.. Viņš tā apvainojās, ar mani 2 vai 3 dienas nerunāja, vēlāk paskaidroja, ka tas viņu ļoti aizvainoja, ka es sīkumu dēļ esmu gatava mest visu, kas mums ir, pie malas. Mēs tikko vēl bijām pārvākušies manis dēļ uz citu pilsētu, viņš mainīja darbu manis dēļ. Kopš tā laika nekad vairs neesmu ko tādu ieminējusies, jo saprotu, ka racionālais vīrieša prāts tādus tekstus uztver pilnīgi citādāk.
Bet nu tas tā, ne līdz galam par tēmu.

racionālais vīrieša prāts tādus tekstus uztver pilnīgi citādāk.

Tā arī ir. Ar vārdiem un vēl jo vairāk tādiem nemētājas. Un ja nespēj par saviem vārdiem atbildēt, tad arī jārēķinās, ka vīrietis turpmāk visādu dramatizēšanu var neņemt nopietni.

Caloo, kā jau iepriekš minēju, 1. trimestrī varbūt bija dramatizēšana (lai arī tās bija manas emocijas, sāpes uz kurām gaidīju tik vien kā kādu atsaucību, jēdzīgu sarunu ar kompromisu), bet pēdējajos mēnešus, kā jau teicu, pazemojos un uncinos, taču uzbrukumu, emocionālais terors tikai pieauga. Visu noriju un pat atvainošanos nesaņemu, samierinoties ar psihopātiskiem izgājieniem, kuriem vienmēr ir attaisnojumi, viņaprāt. Un, ja viņš saprot, ka kļūdījies, tad tas esot, lai ko man iemācītu, pāraudzinātu un arī atvainošanos nesaņemu un pat nelūdzu to, jo reiz dēļ tāda lūguma uzsprāga un sāka bļaut, ka nepieļaus ko tādu, ka cenšos viņu tādejādi pakļaut.
Neattaisnoju savus 1. trimestra izgājienus, pateikto, tieši pretēji- esmu atzinusi visas kļūdas, no sirds lūgusi piedošanu. Nezinu, cik daudz hormonālo svārstību rezultātā kas bijis, taču, lai visu grūtniecības laiku par to terorizētu? Vai tā jāpieņem kā norma attiecības?

lexxie, es arī domāju, ka tā varētu būt vēl lielāka vilšanās un nav ko sevi mānīt ar to, ka viņš mainīsies. Esmu noskatījusies, kā mamma visu dzīvi sevi māna, ka tēvs pārstās lietot alkoholu un mainīs attieksmi, bet tas nav noticis jau 20 gadus un ir naivi uz ko cerēt.
Kad pirmo reizi viņš uz nedēļu mani pameta un nelikās ne zinis, pienāca nakts, kad nespēju noturēt vairs emocijas un kritu izmisumā- aiz sāpēm nespēju pārstāt raudāt un no rīta nevarēju aiziet uz darbu ar pārpampušām acīm. Pa dienu aizbraucu uz krīzes centru, par ko viņš vieglprātīgi pasmējās, ka es nu gan pārspīlējot, ka skrienu uzreiz uz krīzes centru. Lai arī gandrīz visu nedēļu visu turēju sevī, nevienam neko neteicu, dzīvoju milzīgā trauksmē, viena Rīgā, bez ģimenes, draugiem, grūtniecībā pamesta, bez atbalsta.
Psiholoģe man teica, ka viņasprāt esmu tādu partneri pievilkusi līdzatkarības pēc. Laikam jāizglītojās, jāizprot šī parādība, lai varu mainīt kādus psiholoģiskos procesus un satikt sevis cienīgu vīrieti, jo šis ir murgs dēļ kura noteikti vajadzēs vēl daudz psiholoģiskas palīdzības, lai nostātos uz kājām, īpaši pēc dzemdībām, kad būšu ar zīdaini uz rokām.

santa_m, paldies Tev par sapratni, atbastu. Paldies!