Ikdienā dzīvojam atsevišķi, taču brīvdienas pavadam kopā ar viņa mammu laukos. Mums abām nav izveidojušās attiecības tieši viņas attieksmes un rīcības dēļ. Sākot no balss pacelšanas, beidzot ar pazemojošām frāzēm bez iemesla, ja neskaita to, ka “es esmu sieviete, kas ir šajā pasaulē, lai visu viņai atņemtu, nozagtu un sabojātu viņas dēlam dzīvi, izpostītu to.” Viņasprāt, uz šīs pasaules neviena nebūs gana laba. Tikai viņa. Jāsaka, ka viņa ir pateikusi gana daudz, par daudz, lai spētu to tā vienkārši aizmirst. Šobrīd ir panākts tik daudz, ka viņa vairs neatļaujas mani aizskart ar vārdiem. Viņai dēls ir vienīgais, kas viņai ir. Es to lieliski apzinos. Ņemot vērā to, ka viņa dzīvo viena laukos, tad pavisam loģiski, ka brīvdienas pavadām ar viņu, taču mani tas nogurdina. Pavadīt brīvdienas klusējot, vien komunicējot ar draugu un arī ļoti minimāli, jo mūsu sarunas tiek noklausītas. Nosēžot pie viena galda ne vārda nepasakot un ik brīdi redzot viņas nicinošo sejas izteiksmi... Es nespēju ar smaidu sejā ar viņu uzsākt komunikāciju, ne arī ko kopā pasākt, jo joprojām atceros visu, ko viņa ir pateikusi. Kad varētu it kā palīdzēt atceros, kā viņa kliedza uz mani "Man nav vajadzīga tā tava palīdzēšana" un manas rokas nolaižas. Es nespēju viņai piedot. Un tas mani grauž katru reizi kā viņu ieraugu. It kā šobrīd viņa neko tāāāādu nedara, bet ieraugot viņas nopietno seju es visu atceros kā vakardien.
Un tomēr viņa ir viņa mamma. Es nevaru un negrasos aizliegt viņam braukt brīvdienās uz laukiem, bet vienmēr atrodoties tur es jūtos nogurusi un nomākta. Kāds ir risinājums šai situācijai? Es apzinos, ka mēs nekad nebūsim draudzenes, taču, lai kas arī notiktu, mums nāksies satikties un būt kopā. Nebraukt un vienmēr pavadīt brīvdienas atsevišķi, vienai dzīvoklī? Vai tā būs labāk?