Tā nu ir sanācis, ka man viņu tiešām nav. Bija, bet es tos nevaru vairs uzskatīt par draugiem, jo tie ir cilvēki , kuri manipulēja un izmantoja manu labestību. Arī laiks ir devis savu, un kādreizējie draugi ir atraduši sev jaunus domubiedrus.. Tas man ir devis atklāsmi, ka patiesībā man nekad nav bijis īstu draugu, jo dzīvē ir sagadījies tā, ka man tādus cilvēkus vienkārši nav nācies satikt..
Sēžu un nedaudz raudiens nāk, kamols kaklā sēž, itkā tas ir pārāk debīls iemesls īstenībā, lai raudātu, taču jāatzīst, ka nav īsti neviena tāda cilvēka ar kuru es varētu parunāt par jebko, aizbraukt kaut kur atpūsties. Draudzība ir kas tāds, kur tu celies un krīti par otru cilvēku, kuru tu atbalsti grūtos brīžos, nevis izmanto un apsmej aiz muguras, vai ne tā? Diemžēl tā notika ar mani..
Negribu sevi lielīt, jo tas nav pareizi, bet jāatzīst, ka aprunāšana nav manā stilā, lai arī kāds cilvēks būtu.. Tā vietā labāk klusēju. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem patiesi ir gadiem ilga draudzība un kuri nekad ne par vienu neko sliktu nesaka, bet tā vietā viņu aizstāv. Draugs ir zelta vērtē!
Varbūt arī kādam starp jums ir tāda pati situācija kā man? Vai arī tik tiešām es esmu viens tāds indivīds? :-(
1
