Joprojām liela neiecietība, vienaldzība te parādās. Vai tad aiz labas dzīves cilvēki "pārāk aizņemti dresējot savus putnus un tarakānus"? Vai cilvēciņš ir vainīgs, ka piedzimis ar depresīvu/citādu mindset, ar noslieci uz atkarībām un salūstot dzīves grūtībās, vai piedzīvojis traumatiskas lietas utml.? Vieglākajos gadījumos cilvēki varbūt tikai "negrib bērnus" vai meklē profesionālu palīdzību, grūtākos - nu, tur var būt visādi.
Šķiet, ka jebkurš, apziņas vai zemapziņas līmenī, tiecas pēc dzīves jēgas un piepildījuma, liela daļa to īsteno ģimenēs un bērnos, toties citi vēl meklē savu ceļu. Un, ja jums gadās sastapt šādus cilvēciņus, labāk novēliet viņiem atrast dvēseles mieru, nevis nicinoši noraugāties no augšas.
Mēs ar draugu, esot jau nobriedušos gados, arī nevēlamies ģimeni. Mums abiem un katram par sevi šai mācību stundā jāapgūst citas mācības.