Vai Tu gribi bērnus?!

Nu vai nu vīrietim tiešām klibo ar atbildības uzņemšanos, vai arī es tomēr daļēji palieku pie tā ka iespējams arī mainījušās domas dēļ partnera.
Cik tādi gadījumi nav bijuši ka grib bērnus un tad pēkšņi vairs negrib vai no sākta gala nav gribējis. Nodzīvo tā bez bērniem gadiem ilgi, bet vienā dienā aizskrien pie citas un sjo, 9 mēnešus vēlāk ir bēbis ratiņos un smaidīgs vīrietis ar bērna māti.

Tā kā ir vērts arī izvērtēt pašas attiecības, vai tomēr kas cits nav pie vainas. Un protams ka jebkurā gadījumā ja tu vēlies bērnus, tad tev arī dēļ tā ka viņš nevēlas bērnus nevajadzētu upurēties.

Aaaa sapratu kāda ģēle ar to brāli, tiko tik izlasīju to otru diskusiju. Viss ko varu teikt ir ka piekrītu DieKleineHexe teiktajam.

DieKleineHexe, shii tema galigi nebija domata, ka gaudoshana par savu dzivi, bet velejos uzzinat citu viedokļus un ne jau par savu konkreto situaciju. Un te ari meitenes to dara, jo viedokli ir loti dazadi un interesanti.

+++DieKleineHexe

Manuprāt, galvenais, lai attiecībās/laulībā esošais pāris ir vienās domās par šo. Ja abi negrib bērnus, tad ok. Ja abi grib - arī labi. Bet ja viens grib un otrs negrib, tad agrāk vai vēlāk rodas problēmas. Viens cerēs, ka otrs kut kad sagribēs un tā paiet gadi, līdz kāds sagrib bērnus, vai samierinās, ka bērnu nebūs, bet iespējams pēc gadiem pārmetīs gan sev, gan otram, ka to bērnu tomēr nav.
Galvenais, lai abi ir vienisprātis.

Es tagad laikam vairāk neesmu īsti pārliecināta, ka gribu bērnus vispār.
Jo manējais man pateica, ka viņa 30 gadīgā meita un 20 gadīgais dēls ir svarīgāki par mani.
Lieki piebilst, ka viņa meitai pašai jau ir ģimene un un dēlu viņš nav audzinājis kopš 6 gadu vecuma, jo tā sieviete viņu piekrāpa ar citu vīrieti.
Es baigi raudāju tanī brīdī. Jo par manu muteri viņš visu laiku nav sajūsmā.
Es vēl izdomāšu vai es gribu bērnus vispār.
:'-(:'-(:'-(

Ziniet, ka izskatās cilvēki, kas brīvprātīgi izvēlējušies neturpināt savu rasi? Viņi tā arī izskatās, ka nevēlas turpināt savu rasi.

Patiesie iemesli negribēt bērnus ir:
1. gribu lai mana otrā pusūte grib. Atbildības pārmešana.
2. gribu bērnus no labāka eksemplāra.
3. gribu sakārtot lietas un pēctam bērnus.

Es arii negribeeju beernus,jau no kaadiem 13 gadiem sapratu,ka beernus negribeetu.Tachu satiku viirieti un sapratu,ka no vinja beernu es gribu.Un mums pieteicaas neplaanots beebis.Teikshu taa,tikai tagad mana dziive ir ieguvusi spilgtas kraasas,tikai tagad es saprotu ko noziimee beznosaciijuma miilestiiba.(l)
Bet es saprotu un atbalstu arii taas sievietes un viirieshus kuri neveelas beernus.Diemzheel ne visi ir radiiti buut par vecaakiem.Un daudzas sievietes juut,ka bernu vinjai nevajag.Vinja taapat ir laimiiga un apmierinaata ar dziivi.Uzskatu,ka nevajag baazties virsuu un teikt,cik berni ir forshi.;-)

Ne jau tikai pret bērnu var just beznosacījumu mīlestību.

Protams,ka ne tikai pret beernu var just beznosaciijuma miilestiibu.Es tachu rakstiiju tikai par sevi,kaa es tagad kaa mamma juutos.;-)

Agrāk domāju, ka kaut kad pēc 30 man būs bērns, bet tad atnāca apskaidrība, ka nejau es gribu bērnu, bet tādas domas man bija sabiedrības uzspiesta dzīves modeļa dēļ. Kad atzinu sev, ka bērnu negribu radās sajūta, ka akmens no sirds novēlies. Arī draugu iesaistīju savā domu apskaidrības procesā un viņš arī ir nonācis pie secinājuma, ka bērnus un to milzīgo atbildību nevēlas un esam laimīgi uz viena viļņa.

Manuprāt, tā jukusī vācu ragana šoreiz vēl maigi izteicās. Tu esi A-I-T-A, ja neesi trollis.

Es varbūt esmu pārāk ļauna, bet es beznosacījuma mīlestību jūtu tikai pret savu bērnu. Nekad neko tamlīdzīgu neesmu jutusi un visticamāk arī nejutīšu. Bet prieks, ka ir cilvēki, kuri tā spēj mīlēt kādu citu cilvēku, ka varētu pat savu dzīvību atdot, lai viņam viss būtu labi.

Es nezinu, bet bērni man ļoti patīk, galīgi netraucē viņu bļaustīšanās un trokšņošana (l)

tā jukusī vācu ragana

Omg :D:D tik labs! :D

Es ari negribu bernus! Kam man bojat savu kermeni un nervus del kaut kada sikaa.Labi auklet bernus ir cits stasts, bet reali sedet pie pamperiem un neguletas naktis, jo berns raud nu nee, not for me.

Izvarosanas gadijumaa logiski butu aborts. Nespetu iemilet bernu, kas tapis no kaut kaada izvarotaja geniem Fuj!

Es ari negribu bernus! Kam man bojat savu kermeni un nervus del kaut kada sikaa.

Ok, par nerviem piekrītu, bet ķermeni???? Ja sieviete pēc būtības nav kkāda tusne, tad grūtniecība neko nemanīs.... Citas vispār paliek par caurbirām.

Mans personīgais viedoklis: Pirmais bērns piedzima 20 gados un neko nenožēloju. Tagad man 26 un ar vīru sākam domāt par otro (l) Man bērni saistās ar kko patīkamu un skaistu. Ja vīrs ar mani negribētu otro, tad justos slikti, jo domātu ka kkā viņu neapmierinu, vai kkas manī nav, lai vēlētos vēl bērnus.
Manā skatījumā ja attiecībās viss ir ok, tad vīrietis būs tas, kas vēlēsies bērnus un bakstīs sievieti, ka jau laiks :)


P.S. Arī esmu redzējusi pārus, kur vecis negrib bērnu, bet kā tiek pie citas sievietes (ko ļoti vēlas) tā kļūst par ģimenes runčuku, kas tikai vēlas sev pēcnācējus un ir idēlas ģimenes cilvēks.

CariDee, nu reali grutnieciba tu pienemies pa 20-30kg un uz drastiskam dietam neveri sedet kamer stavokli un vel pec tam baro ar kruti, tur gadi paiet kamer nodzen to svaru un virs atkal redz tevi iekarojamu. Uz dietu ari grutniecibas laika kaitigi sedet Viss ari atkarigs no geniem, ja paaudze visi caurbiras tad var dzemdet uz nededu un ja ne iespejams nekad svaru nenometis. Man pazina trada bija mate tukla bija, pati ar, pec berna vel resnaka palika, tgd ed loti maz, bet svaru nevar dabut nost Gadijumi jau visadi:) man pasai sverties riebjas, kur nu vel sverties un merit punci, depresija atri iekristu

Ja gribetu bernu labak izveletos adopciju:)