hbbt, Tu esi kļuvusi par māti savai mātei. Viņa ir pieaudzis cilvēks, ar divām rokām un kājām, galvu uz pleciem, vēl vīrietis blakus, bet uzvedās kā izlutināts bērns. Nožēlojami, ja vecāks ņirgājas par savu bērnu, smejas un vēl apgalvo, ka citi bērni normāli, bet tu nejēdzība.
Esmu šim visam gājusi cauri, tikai es sāku aptuveni 13 gadu vecumā pieskatīt savu māti, kurā mājoja trīs dažādas personības... vakarā aizejot gulēt, nevarēja zināt kura personība piecelsies no rīta.
Pēc pēdējā strīda ar viņu ir pagājis vairāk kā pusgads un neesam runājušas. Vai man ir grūti un es ko nožēloju? Vai jūtos slikti? Varu godīgi un no visas sirds atbildēt, ka Nē!!! Jūtos tā, it kā akmens būtu novēlies no pleciem, jūtos brīva. Vai velos viņu satikt, runāt ar viņu? Nē, jo tas viss ir kā pret sienu, viņa negrib dzirdēt un uzklausīt manu sakāmo, bet visu laiku maļ tik savu + vēl visi apvainojumi.
Tas, ka sieviete dzemdē bērnu, automātiski viņu nepadara par māti. Dažas mātes nemaz nav pelnījušas saukties par mātēm.
Man nav ieteikuma kā rīkoties, laikam jau tā kā ļauj tava sirdsapziņa.