Profesijas izvēle

Man jau skita ka ta dzivosana balafanu varinata ir beigusies. Vismas mana puse visi dzivo normalu dzivi :-)

Tad kāda jēga braukt tur? It kā LV darbs nebūtu.

+++Daenerys1

Nu nopietni? Tad jau citi tikai lielās, ka tur baigi labā dzīve, arī strādājot šādus darbus.

Un nopelna tik un tā ar to fasēšanu vairāk nekā Latvijā cilvēks ar augstāko izglītību, it kā labā amatā strādājot.

Jā, jā, jā, un par istabu komunālajā dzīvoklī kopā ar 6 poļiem vai lietuviešiem 15km no darba vietas maksā 2-3x vairāk nekā es par divistabu dzīvokli Rīgas centrā. Un braukā ar sabiedrisko un iepērkas humpalās, kamēr es braukāju ar BMW un iepērkos zīmolu veikalos.

Daenerys1

Un nopelna tik un tā ar to fasēšanu vairāk nekā Latvijā cilvēks ar augstāko izglītību, it kā labā amatā strādājot.

Lai fasētu kartupeļus, angļu valoda nav jāzina, zinu vienu sievieti, kas jau 10 gadus dzīvo Īrijā, bet angliski nesaprot ne vārda un nerunā ne vārda. Strādā melnos darbus un tur uz vietas maksā cilvēkam, kas viņas vietā kārto visas formalitātes, aiziet kopā darba līgumu noslēgt utt. Bet kolēģi un tiešais priekšnieks, protams, arī no Austrumeiropas, pietiek ar krievu valodu.

Un pat Anglija uzrakstīju ar mazo burtu. :-D

Daenerys1

Lai fasētu kartupeļus anglijā, jāzina kaut elementāri angļu valoda. Bet, ko darīt, ja to nezin?
Starp citu, es arī pati baigi sūdīgi zinu angļu valodu, mani neņemtu fasēšanā. :-D

Manuprāt, svarīgākais ir cilvēka raksturs un prasme izgrozīties un iekārtoties. Ja šāda prasme plus mērķtiecība ir, cilvēks strādās un veiksmīgi pelnīs arī bez izglītības, bet ar izglītību pelnīs vēl vairāk un strādāt un grozīties būs vēl vieglāk. Ja cilvēkam nav šādu prasmju, bet raksturs ir vājš, tad nav starpības, vai viņam nepabeigta pamatskola vai doktora grāds un trīs maģistri - lūzeris ir un paliek lūzeris.
Karjera diemžēl nenozīmē to, cik labi zini angļu valodu vai tuberkulozes ārstēšanas metodes, bet gan arī visu pārējo - komunikācija ar sarba devēju, komunikācija ar kolēģiem un padotajiem, spēja aizraut citus cilvēkus ar savām idejām, uzstājība, pieklājība, manieres, takta izjūta, utt. Ja tā nav, neko darīt, jāfasē kartupeļi Anglijā.

Bieži apkārt dzirdu,ka labās vietās tiek caur pazīšanos,prieks dzirdēt,ka var visu izdarīt pats :)

Hummingbird
Pati pieteicos uz konkursu, un pati izturēju visas kārtas, zinu, ka biju vienīgā bez izglītības, bet visi ar diplomiem palika aiz manis. Bet nu man ļoti labas svešvalodu zināšanas, ar to mierīgi pietiek, lai dabūtu labu darbu.

Visu vidusskolu es 100% zināju, ko vēlos darīt. Mērķtiecīgi uz to gāju, izstudēju, tagad strādāju. Bet tikai tagad saprotu, ka... nezinu vairs, ar ko vēlos nodarboties. Ir vairāki alternatīvi varianti, kurus gribu papētīt, pamēģināt un tad attīstīt vienu virzienu kā galveno.

Sapratu, ka tas tomēr ir visai okei - meklēt sevi, attīstītes dažādos virzienos un tikai ar gadiem nonākt pie tā īstā. Agrāk mani šī doma nežēlīgi biedēja, jo radīja nedrošības sajūtu. Tagad esmu sapratusi, ka viss ir un būs kārtībā, galvenais nemelot sev un turpināt izzināt sevi. Daudzi arī 40 gados nav pārliecināti, ar ko vēlēsies darīt visu dzīvi, jo mūsdienās iespēju ir neizsmeļami daudz. :-) Un tas nenozīmē, ka viņi savā profesijā būs mazāk veiksmīgi, dažreiz tieši otrādi - cilvēks ir pamēģinājis strādāt dažādās nozarēs, uzkrājis lielu pieredzi un tad 40 gados atrod sevi pavisam citā profesijā.

Paranoid,tu pašas spēkiem tiki uzņēmumā vai caur pazīšanos ?

Nu mans piemērs no dzīves, izvērtēti tika visi plusi un mīnusi un izglītība tika izvēlēta bez maz tīri statistiski, protams, izejot no tā, kādas pašam ir tās stiprās puses (valoda vai matemātika, ķīmija utt.). Rezultātā, pēc 10 gadiem, strādājot tajā jomā, kur iegūta izglītība, cilvēks beidzot ar pārliecību varēja teikt, ka patīk tas, ko dara un nenožēlo izvēli. Taču, tikpat labi apzinās šobrīd, ka varētu būt itin veiksmīgs arī citās sfērās, ar citu iegūto izglītību.

Man ieteikums, izvēlies maksimāli tuvu tam, kādas ir tavas stiprās puses un maksimāli tuvu profesijai, kurā vienmēr būs pieprasījums un nauda.

Toties man rada gabalam ir pāri 30 un kuļas pa dzīvi, maina darbus, jo nezin, kas īsti interesē. Ir augstākā izglītība, bet laika gaitā saprata, ka šo darbu nevēlas. Un tā ik pa laikam 9 mēnešus kaut kur pastrādā, pus gadu bezdarbniekos, tad sākas viss no jauna.

Man nav pašai augstākās un es nekad neesmu strādājusi ne veikalā, ne par sekretāri, ne par palīdzi, jo nekad neesmu tik zemu sevi vērtējusi, lai ko tādu darītu. Mani 19 gados paņēma strādāt viens no savas jomas lielākajiem uzņēmumiem un es ātri vien kļuvu par labu speciālisti. Man ir mazliet pāri divdesmit, ir savs uzņēmums, un jā man darbs nav vairs jāmeklē, tas atrod mani pats.
Tas tā iedvesmai, viss nav tik bezcerīgi kā dažas domā.

"Stūrēšanas" vietā bija jābūt "studēšanas" :-D

paranoid
Un kāda cita perspektīva bez stūrēšanas ir jaunietim ar 12.klasēm? Kasieris Maximā?
Par profesiju jāsāk domāt pēc 9.klases-jārunā ar pazīstamiem pieaugušajiem par viņu profesijām, jāmeklē internetā citu profesiju pārstāvju raksti, utt. nevis jāpavada viss brīvais laiks dzerstoties apkārt. 3 gadu laikā turot acis un ausis vaļā apjausmai būtu jārodas.
Manā paziņu lokā "nezinu ko gribu, bet strādāt to, kas nepatīk, negribu", lielākoties beidzās kāda lielveikala kasē komplektā ar gaušanos par to, cik sūdīga dzīve un valsts. Tikai darot cilvēks var saprast, ko īsti grib no dzīves.

Svarīgi ir darīt kaut ko, jo ja 18 gadus nav skaidrs, ko grib, diez vai tā saprašana atnāks tupot vecākiem uz kakla

++