Nav man vajadzibas prasit naudu. Visas manas vajadzibas un iegribas pati speju apmaksat. Butu divaini, ja es teiktu savejam - dargais, iedod man naudinu, gribu savu krajkontu papildinat! :D Visadi citadi tieku lutinata gan ar davanam, gan jaukiem parsteigumiem. :)
Jā, kopā dzīvojam. Viņš vairāk maksā rēķinus un apmaksā dzīvošanu. Es vairāk atlieku mūsu lielāku kopīgu mērķu īstenošanai. Pārējo katrs tērējam savai ikdienai
Bet vīrietis maksā rēķinus un apmaksā dzīvošanas izdevumus, tad, manuprāt, viņš tomēr Tevi atbalsta. Un, ja Tu strādā, tad kāpēc gan vīrietim būtu vēl Tev jādod nauda? Tas tā nedaudz nekaunīgi izklausās.
Ja man vajag skaidru naudu, pašai tai brīdī nav, bet vīram ir, iedod. Un otrādi. Bet citādi nē, jo pašai ir savi ienākumi, tāpēc nav vajadzības, lai vēl kaut ko dod.
Nekad nav devis, manuprāt. Nelutina. Izmaksā tikai tad, kad ēdam publiski. Esmu pati par sevi, dzīvojam atsevišķi, draudzējamies gadu un ar to visu esmu ļoti neapmierināta. Braukāju ar savu mašīnu, viņš - ar savu. Karoč man iet hujova. Domāju, ka to mainīt varētu vienīgi, ja atrastu kādu citu viņa vietā. Tad mošk sasparotos vai aizietu prom. Nezinu. :'-(
Ja man vajadzētu papildus līdzekļus, es domātu, kā pati nopelnīt, nevis kā no drauga dabūt. Lutināšana, protams, prasa līdzekļus, un tas ir ļoti apsveicami, ka lutina, bet ir atšķirība starp spēju pieņemt dāvanas, izrādītās rūpes, kas nereti var daudz izmaksāt UN dzīvošanu uz vīrieša rēķina vai paļaušanos uz vīrieti materiāli. Ok, katram savs att.modelis, bet man tas nebūtu pieņemami.
Gribu būt neatkarīga un pati sevi nodrošināt... Taču tas nenozimē, ka neļautu sevi apdāvināt
Viirs iedod naudu vai noperk kaut ko diezgan biezhi. Tas gan nav pukjes, bet praktiskas lietas, piem., telefons, paargaajiena apavus utml. Apmaksaa celjojumus. Jaa, materiali vinsh nodroshina praktiski visu muusu gjimenee, taapeec nejuutos sliktaak. Un es neesmu nekada princese, bijam laimiigi ari tad,kad naudas bija krietni mazaak.
Drauga nauda man nav vajadzīga, jo visam pilnībā pietiek ar savu, bet bieži mēdzam tāpat vien viens otru iepriecināt, nopērkot kādu kārotu lietu vai aizvedot kaut kur, kur otrs ir vēlējies (koncerti, ceļojumi) u. tml. Man šķiet, tas ir daudz foršāk, ka otrs ir domājis un atcerējies tieši tavas vēlmes, nevis vienkārši iedod naudu, lai pērc sev kaut ko pati.
Slikti, ja otrs negrib dot.
Man dod, kad vajag, tāpat cenšos būt ļoti taupīga, un es neprasu, nu, ja galīgi trūkst es pasaku, ka re, vajag telefona rēķinu samaksāt, bet naudas vairs nav, izgāja kurpēm vai arī ka gribētu nopirkt mētelīti.
362
