žēlsirdības māsa

Man arī ļoti žēl tā šofera.. Mans tētis arī veic to pašu darbu ko viņš-šoferis, un pat iedomāties drausmīgi..

Mans ieteikums - pārvērt daļu žēluma produktīvā rīcībā. Piesakies par suņu staidzinātāju tuvākajā patversmē, palīdzi vientuļai sieviņai uznest piektajā stāvā iepirkumu maisus, nopērc cimdus vai koka karoti no večuka tunelī. Būsi darījusi nedaudz gaišāku šo cilvēku ikdienu, turklāt mazāk laika veltīsi bezrezultatīvai līdzjūtībai, kas pati par sevi nekur neved (toties, nenoliedzami, dara mūs cilvēcīgākus).

Vispār man ir apnikušas gan kaimiņu tantes ar žēlošanām, gan citi apkārtējie cilvēki. Bet tad pacel pakaļu un dari kaut ko lietas labā. Ok, Garkalnes lietā nevaram neko darīt, tur var vienkārši līdzi just, bet par dzīvnieciņiem, vecajiem cilvēkiem utt., tur gan var iesaistīties un palīdzēt, nevis pus pasaulei kladzināt, cik ļoti ir žēl. Ja visi sēdēs un pīkstēs, tad nekas nemainīsies. Viņiem arī labāk nepaliek no tādas žēlošanas.
Un es neesmu dzelzs sieviete, kurai viss vienalga, bet rīkojos, lai palīdzētu - paņēmu dzīvnieciņus no patversmes, protams, visus ta paņemt nevar, bet regulāri ziedoju patversmei, braucu ciemos, staidzinu suņus, piedalos labdarības projektos it īpaši uz svētkiem, kad palīdzam veco ļaužu pansionātiem, bērnu namiem. Nemetu ārā drēbes, bet vedu uz krīzes centru.
Tā kā saņemies un vārdus pārvērt darbos!

Piekrītu pārējām, pārvērt savu līdzjūtību darbos un tas būs lieliski, jo labie darbi vienmēr ir vajadzīgi.


Ne pa tēmu, bet tomēr.
Runājot par to šoferi, man arī viņa ir žēl, nu ok, nejau no sirds žēl, bet tāda netaisnības sajūta ir iekšā, jo uzskatu, ka pie traģēdijas ir tikpat vainīga riteņbraukšanas skola un treneris. Par šiem riteņbraucējiem jau sen šoferi sūdzējās, vasarā bija raksti medijos, ka viņi traucē satiksmei. Tāpat, ka puika bija aiz pavadošās mašīnas, kas nedrīkstēja būt.

Piekrītu Marjory

Protams ir situācijas, kad nevari palīdzēt ( bet tādu ir samērā maz )
Vajag piecelties un darīt! Ziedod savu laiku,enerģīju un prātu tiem cilvēkiem vai dzivnieciņiem. Tas noteikti vairāk palīdzes nevis vārdi "Ak,vaij cik žēl".
Arī piedalos daudzus labdarības projektos un protams jūtu līdzi tiem cilvēkiem, bet redzot, ka ar saviem darbiem varu palīdzēt - ir lieliska sajūta

Vajag piecelties un darīt! Ziedod savu laiku,enerģīju un prātu tiem cilvēkiem vai dzivnieciņiem.

Tur jau tas āķis, ka to visu realizējot kaut kādā brīdī sāc novārtā atstāt sevi un tuvākos. Ir māksla atrast balansu :)

Noteikti neesmu no tām, kurām visu un jebko ir žēl. Varu būt diezgan aukstasinīga pret lietām un notikumiem, kas mani un man tuvos neskar. Neredzu jēgu visu un visus žēlot t.i. neko nedarīt, bet vnk čīkstēt un šņukstēt. Tas tāds mazohisms pašam pret sevi. Totāli bezjēdzīgi! Speciāli tiek meklēts kaut kàds negatīvisms, lai ir par ko pačīkstēt un pakunkstēt, bet darīts tāpat nekas netiek...

Es van nedomāju, ka te var kaut ko lietas labā darīt. Man jau šķiet, ka tam ir vistiešākais sakars ar cilvēka temperamentu. Ja reiz tu esi melanholiķe, nekas tevi nevarēs piespiest skatīties uz šo pasauli ar sangviniķa acīm...

man galīgi nav žēl tā šofera , jopcik skaties kur brauc ....
vispār jocīga loģika sanāk , nedraudētu šim nekas , būtu šoks par visatļautību un netaisnību , draud 10 gadi , arī slikti , cik saprotu notrieca 11 cilvēku , mazāk par gadu par katru ....

Man nekad nav zheel cilveeku, lai kas arii ar vinjiem nebuutu noticis. Bet par nelaimee nonaakushiem, nezheeliibu piedziivojushiem dziivniekiem gan es varu visas acis izraudaat.

Bet labaak jau buut visu zheelotaajai nekaa taadai ko nekas nespeej aizkustinaat.

Mana vislielākā sāpe un žēlums ir pret dzīvniekiem. Nākošie ir cilvēki ar īpašām vajadzìbām. Bet te nu esmu ļaunāka - nežēloju tos, kuru vecāki bija egoisti un zinot, ka bērns būs invalìds, pieņēma lēmumu laist to pasaulē. Riebj līdz vēmienam daži stāsti Eņģeļu akcijā.
Par citiem cilvēkiem - principā man ir vienalga. Mam viņi bijuši-nebijuši.

Pievienojos pasaules lāpītāju klubiņam.
Ar to atšķirību, ka daļa no mana naivuma ir pieredzes un citu `jaukās` attieksmes nomirdināta, tāpēc mani ir grūti iežēlināt ar tekstiem un situācijām no zila gaisa. Diezgan ātri atkožu tos, kuri grib sev izsist labumu, cenzdamies manī iedvest žēlumu. Atzīšos - aukstasinīgi eju garām jaunai meitenei, kas tup ar kartona uzrakstu, pakārtu kaklā, pie tuneļa. Labāk iemetu naudiņu tantiņai Vecrīgā, kas smieklīgi dejo, jo uzskatu, ka cilvēks, kurš spējīgs augu dienu notupēt uz ceļiem, ir spējīgs arī strādāt.
Par ko visvairāk pārdzīvoju - dzīvniekiem un veciem, nabadzīgiem cilvēkiem. Bieži palīdzu vecām tantiņām pāriet ielu, panest maisiņus, aprunājos, uzklausu. Pārdzīvoju, ja nav manos spēkos palīdzēt, pēc tam ilgi varu par to skumt. Par dzīvniekiem - Animal Planet jau gadiem neesmu skatījusies, jo varu sākt raudāt arī tad, kad rāda, kā tikai baro mazu koala lācīti no piena pudelītes. Viendien ar puisi gājām pastaigāties un viņš man parādīja uz ceļa nobrauktu mazu zalktīti. Un es, kurai čūskas iedveš šausmas, izplūdu asarās.
Siltu aizkustinājumu izjūtu arī, sastopoties ar latviskumu vienalga kādā kontekstā - pasākumā, dziesmā, dzejolī, Latvijas himnu klausoties. Nupat biju Latgalē un tur, dabu vērojot, it bieži sajutu asaru kamolu kaklā.
Ģimenē par mani bieži saka: tai jau acis slapjā vietā ieaugušas. Droši vien es varētu būt laba lubeņu aktrise - nebūtu problēmu sākt raudāt brīdī, kad Fernando atvērtu durvis, lai no manis aizietu... iepirkties uz veikalu. :D

ļoti žēl ir dzīvnieku un mazu bērnu.

ja gadās redzēt sabrauktu kaķi vai kaut kur lasīt, ka maziem bērniem iet slikti, ilgi par to domāju un nevaru aizmirst.

pēdējais vēl tagad svaigā atmiņā- pie pārejas sabraukts galīgi maziņš kaķītis...

Teorētiski arī sangviniķi (ne tikai melanholiķi) ir diezgan apdāvināti ar empātijas spējām. Līdzjūtība ir viena no empātijas formām :)

Līdzijust un atrasties mūžīgā žēlojošā noskaņojumā ir atšķirīgas lietas, manuprāt...

Man vissvarīgākā ir mana ģimene. Ārpus tās jūtu žēlumu tikai pret pamestiem, spīdzinātiem dzīvniekiem, taču citu cilvēku neveiksmes un dzīvesstāsti mani neinteresē un neliek just līdzi, par tiem pārdzīvojot. Varbūt izklausās nežēlīgi, taču dzīvē tā jau pietiek visādu negāciju, uzskatu, ka jo mazāk laidīšu sev klāt liekas emocijas, jo labāk.

parakstos zem katra Mežāzes un Ophelias vārda. Mana sirds un līdzi jušana pieder tikai un vienīgi dzīvniekiem. Bērni, pensionāri, bomži, dzērāji man neizsauc emocijas, tāpēc vien, ka katram no viņiem ir ģimenes, radi utt., lai kaut kā risinātu esošās problēmas, bet dzīvniekiem nav nekā. Neesmu arī no tādām, kam žēl dzīvnieciņi, skatoties bildes internetā vai lasot kkaut kādas ziņās, esmu darītāja, reāli palīdzu dzīvniekiem, kam ir notikusi nelaime.

man dzivnieku zel un tiesam milzigu trageediju kuras cies daudz cilveeki. par bomziem man zeluma nav, drizak riebums, seviski ja piesienaas

Es noteikti esmu zeelsirdiigaa maasa-ne tikai vaardos ,bet arii darbos!

Arielle
Mēdz būt, ka - Bērniem un pensionāriem nav ģimenes un radu. Tad ja man ir laiks,līdzekļi un iedvesma palīdzēt - uzskatu tikai normāli palīdzēt.

Ehhh, ir arī daudz par ko žēl. Bet nu ieraugu, padomāju un dzīvoju tālāk.

Šodien darba un civilā aizsardzības lekcijā gāja runa par Zolitūdes traģēdiju. Vot tur man nācās aizdomāties par to, kā visu šo virkņu neuzmanība spēj nonākt līdz tādai nelaimei. Man šajā ziņā ir vairāk žēl, ka cilvēki spēj būt tik mantkārīgi, ka neaizdomājas par nākotni. :( Ahh.

Madara_ta, tāpēc es saku, katrs mēs esam dažādi, un visi nevaram būt vienādi. Protams, tas ir normāli, ka Tu palīdzi, bet mana sirds pret cilvēkiem atmaigst tikai tad, kad runa ir par manu ģimeni un cilvēkiem, kas man ir dārgi, par svešiem, man ir vienalga.