žēlsirdības māsa

Nu visu pasauli jau ar neizglābsi, lai cik ļoti būtu žēl.
Es laikam vairāk esmu uz dzelzs sievietes pusi, bet ir reizes kad man uznāk nu tāds pinkšķis par visu, ka bail. Sirdī esmu ļoti līdzjūtīga un mīļa, bet es nevaru raudāt par pilnīgi visu.
Es atceros, ka bija viens no tiem Eņģeļi pār Latviju raidījumiem un mans bijušais saka - oi, šito mēs slēgsim prom, savādāk atkal visu vakaru raudāsi.
Man vairāk sirds sāp par netaisnību pasaulē nevis par to, kādu likteni katrs pats sev veido.

Hanna-kaa vienmeer- "punkts uz I".Runaa cilveeki biezi,ka saap sirds par kaadu,veelaas paliidzeet utt,bet kad ir jaadod taa paliidziiba,tad "kapa klusums"!

Ja žēlums nerealizējas palīdzībā tiem, kuriem jūti līdzi, uzskatu to nevis par labestības, bet vāja rakstura un čīkstulības pazīmi.

Tāpēc jau pasaule ir tik caura, ka raudātāju daudz, bet, kad jāiet bomzītim roku padot, tad neies, jo smird, kad jāpalīdz pussabrauktam lapsēnam, labāk mukt prom, jo kodīs utt.

Es arī esmu žēlotāja un raudātāja. Ko darīs, ka sirds tik laba :-/:-D

Jā, vienmēr ir ļoti žēl par dzivniekiem, tāpēc cenšos vispār ignorēt un neskatīties, nelasīt nekādus rakstus, video, jo tad skumjas un dusmas apvienojas vienā un labu laiku garastāvoklis būs izbojāts.
Protams, citreiz tās emocijas traucē, bet neko tur darīt. Ir cilvēki, kas domā tikai par sevi un ir cilvēki, kurus interesē arī tas, kas notiek apkārt, un pārsvarā tieši šie cilvēki arī ir tie, kas spēj, tā teikt, mainīt pasauli uz labu. :D

Man vienmēr ir žēl visus, ko vien var pažēlot. Reizēm tā riebj, jūtu līdzi pat tiem, kas to nav pelnījuši, visu vienmēr piedodu. Aukstasinība man vispār ir sveša emocija.

Varētu būt žēlsirdīgāka, nevienam pāri gan apzināti nedaru, bet reti ir gadījumi, kad kādu, kas nav tuvinieks, žēlotu. Ja kādam svešam jūtu līdz, tad tas parasti ir par kādu nelaimes gadījumu, kur cietis nevainīgais.

Man arī piemīt dziļa empātija pret visu un visiem.. Citreiz grūti pašai no tā, bet ko nu darīt - tāda esmu (s):-P

Madara_ta, tāpēc es saku, katrs mēs esam dažādi, un visi nevaram būt vienādi. Protams, tas ir normāli, ka Tu palīdzi, bet mana sirds pret cilvēkiem atmaigst tikai tad, kad runa ir par manu ģimeni un cilvēkiem, kas man ir dārgi, par svešiem, man ir vienalga.

Ehhh, ir arī daudz par ko žēl. Bet nu ieraugu, padomāju un dzīvoju tālāk.

Šodien darba un civilā aizsardzības lekcijā gāja runa par Zolitūdes traģēdiju. Vot tur man nācās aizdomāties par to, kā visu šo virkņu neuzmanība spēj nonākt līdz tādai nelaimei. Man šajā ziņā ir vairāk žēl, ka cilvēki spēj būt tik mantkārīgi, ka neaizdomājas par nākotni. :( Ahh.

Arielle
Mēdz būt, ka - Bērniem un pensionāriem nav ģimenes un radu. Tad ja man ir laiks,līdzekļi un iedvesma palīdzēt - uzskatu tikai normāli palīdzēt.

Es noteikti esmu zeelsirdiigaa maasa-ne tikai vaardos ,bet arii darbos!

man dzivnieku zel un tiesam milzigu trageediju kuras cies daudz cilveeki. par bomziem man zeluma nav, drizak riebums, seviski ja piesienaas

parakstos zem katra Mežāzes un Ophelias vārda. Mana sirds un līdzi jušana pieder tikai un vienīgi dzīvniekiem. Bērni, pensionāri, bomži, dzērāji man neizsauc emocijas, tāpēc vien, ka katram no viņiem ir ģimenes, radi utt., lai kaut kā risinātu esošās problēmas, bet dzīvniekiem nav nekā. Neesmu arī no tādām, kam žēl dzīvnieciņi, skatoties bildes internetā vai lasot kkaut kādas ziņās, esmu darītāja, reāli palīdzu dzīvniekiem, kam ir notikusi nelaime.

Man vissvarīgākā ir mana ģimene. Ārpus tās jūtu žēlumu tikai pret pamestiem, spīdzinātiem dzīvniekiem, taču citu cilvēku neveiksmes un dzīvesstāsti mani neinteresē un neliek just līdzi, par tiem pārdzīvojot. Varbūt izklausās nežēlīgi, taču dzīvē tā jau pietiek visādu negāciju, uzskatu, ka jo mazāk laidīšu sev klāt liekas emocijas, jo labāk.

Līdzijust un atrasties mūžīgā žēlojošā noskaņojumā ir atšķirīgas lietas, manuprāt...

Teorētiski arī sangviniķi (ne tikai melanholiķi) ir diezgan apdāvināti ar empātijas spējām. Līdzjūtība ir viena no empātijas formām :)

ļoti žēl ir dzīvnieku un mazu bērnu.

ja gadās redzēt sabrauktu kaķi vai kaut kur lasīt, ka maziem bērniem iet slikti, ilgi par to domāju un nevaru aizmirst.

pēdējais vēl tagad svaigā atmiņā- pie pārejas sabraukts galīgi maziņš kaķītis...

Pievienojos pasaules lāpītāju klubiņam.
Ar to atšķirību, ka daļa no mana naivuma ir pieredzes un citu `jaukās` attieksmes nomirdināta, tāpēc mani ir grūti iežēlināt ar tekstiem un situācijām no zila gaisa. Diezgan ātri atkožu tos, kuri grib sev izsist labumu, cenzdamies manī iedvest žēlumu. Atzīšos - aukstasinīgi eju garām jaunai meitenei, kas tup ar kartona uzrakstu, pakārtu kaklā, pie tuneļa. Labāk iemetu naudiņu tantiņai Vecrīgā, kas smieklīgi dejo, jo uzskatu, ka cilvēks, kurš spējīgs augu dienu notupēt uz ceļiem, ir spējīgs arī strādāt.
Par ko visvairāk pārdzīvoju - dzīvniekiem un veciem, nabadzīgiem cilvēkiem. Bieži palīdzu vecām tantiņām pāriet ielu, panest maisiņus, aprunājos, uzklausu. Pārdzīvoju, ja nav manos spēkos palīdzēt, pēc tam ilgi varu par to skumt. Par dzīvniekiem - Animal Planet jau gadiem neesmu skatījusies, jo varu sākt raudāt arī tad, kad rāda, kā tikai baro mazu koala lācīti no piena pudelītes. Viendien ar puisi gājām pastaigāties un viņš man parādīja uz ceļa nobrauktu mazu zalktīti. Un es, kurai čūskas iedveš šausmas, izplūdu asarās.
Siltu aizkustinājumu izjūtu arī, sastopoties ar latviskumu vienalga kādā kontekstā - pasākumā, dziesmā, dzejolī, Latvijas himnu klausoties. Nupat biju Latgalē un tur, dabu vērojot, it bieži sajutu asaru kamolu kaklā.
Ģimenē par mani bieži saka: tai jau acis slapjā vietā ieaugušas. Droši vien es varētu būt laba lubeņu aktrise - nebūtu problēmu sākt raudāt brīdī, kad Fernando atvērtu durvis, lai no manis aizietu... iepirkties uz veikalu. :D

Mana vislielākā sāpe un žēlums ir pret dzīvniekiem. Nākošie ir cilvēki ar īpašām vajadzìbām. Bet te nu esmu ļaunāka - nežēloju tos, kuru vecāki bija egoisti un zinot, ka bērns būs invalìds, pieņēma lēmumu laist to pasaulē. Riebj līdz vēmienam daži stāsti Eņģeļu akcijā.
Par citiem cilvēkiem - principā man ir vienalga. Mam viņi bijuši-nebijuši.