ĀVĢ latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka, kura pati ir arī dzejniece, saņēma no skolas vadības aizrādījumu par "rupja" dzejoļa došanu skolēniem, un tagad arī Ušakovs ir par izteicies Facebook - ja mana lauzītā krievu valoda neviļ, tad licis pārskatīt Rīgas skolās izmantotos mācību materiālus.
Kā jums šķiet, vai skolotāja rīkojās pareizi vai nepareizi? Vai dzejolis tiešām ir plikas rupjības, vai arī tam ir mākslinieciskā vērtība? Vai to var izmantot skolas literatūras stundās?
Es nezinu, kādas klases skolēniem šis dzejolis tika dots. No sestās klases skolēniem varbūt neko vairāk par ķiķināšanu par TO vārdu arī nesagaidīt, taču, manuprāt, vidusskolniekiem tas var labi parādīt, ka dzeja ir plašāks jēdziens par atskaņām un harmoniskiem pantiņiem. Es pati esmu mācījusies Literārajā akadēmijā pie Ratinīkas, kad gāju 11.klasē (jāpiebilst, ka biju tur jaunākā un lielākā daļa bija studenti un pat pārītis pensionāru). Starp analizējamajiem bija vai nu šis dzejolis, vai arī kāds cits līdzīga stila Krivades sacerējums, un tas rosināja interesantas diskusijas. Priecājos, ka tolaik biju akadēmijā, jo skolas programmā no jaunākās dzejas (ar to es domāju 2000-ajos gados sacerēto) bija neadekvāti maz piemēru.
Te arī pats kašķa vaininieks - Agneses Krivades dzejolis "ō":
svētīgi, svētīgi sasvīdušie
svētīgi uz mirkli izgājušie
svētīgi rupji graudainā struktūrā
svētīgi nesmukie un garie augumā
bļaģ
svētīgi sabrauktie, atpizģītie un nošautie
visi mana rajona krievi un Mego pārdevējas svētīgas
videonomu darbinieki un apsargi, sākumklašu skolotāji un tukšie nesēji, nabadzībā
un bagātībā un iešu par jums uz barikādēm cīnīties, sa-sodītie un ka tevi deviņi
pērkoni saspertie, baltiem diegiem šūtie
un krustām šķērsām jūs visi pārējie visā pasaulē arī
bļaģ
svētīgi