Šķiršanās sāpes

Cik tomēr dažādas pieredzes, uzskati, veidi kā tam tikt pāri un ceļi uz kurieni katram tā šķiršanās ved....

Tie pārdzivojumi laikam atkarīgi vien no tā ,cik pašpietiekams katrs pats ir. Es arī nesen izšķīros, kad iedomājos,protams,vēl sāpīgi ,bet laikam spēju sev iegalvot,ka viss jau uz labu. Tagad sirds vairs nesāp,bet muskuļi no sportošanas gan,jo pēkšņi tā otra nav un tik daudz brīva laika parādās- sportoju,lasu grāmatas,eju uz pasākumiem,satieku visus,kas ienāk prātā.:-)

Kad es izšķīros, pēc mēneša jau jutos ļoti labi un laimīga.. Kādā veidā? Nometu mazliet svaru, daudz atpūtos ar draugiem, ļoti reti biju viena pati, dzīvojos cilvēkos. Sākumā nespēju būt viena, bet pēc mēneša jau varēju mierīgi sēdēt viena pati mājās, lasīt žurnālu vai skatīties filmu un jutos labi.
Piekrītu, ka katram tas ir individuāli!

Pārdzīvoju ilgi..

Vispār skaties uz to tā - sēžot mājās,raudot un puņķojoties,tu viņu atpakaļ nedabūsi un vispār nekāds labums no tā nebūs. Tātad ir kaut kas jādara. Pirmkārt ir jāsaprot kāpēc tu pārdzīvo - tev pietrūkst viņš kā personība? Tev pietrūkst attiecības vispārīgi? Tev grūti sagremot,ka attiecības beigt ierosinājis ir viņš? Jeb ko tu vēlies,lai būtu laimīga?
Ja atbilde ir - attiecības ar tieši šo cilvēku,tad..
Tad saproti kāpēc viss beidzās,kas bija pie vainas? Ko tu darīji nepareizi? Varbūt,ka tev pašai sevī tas arī nepatīk..un ir vērts to mainīt? Ja ir grūti mainīties,tāpēc,ka pašai tas nepatīk,tad palīdz doma "viņam patiks mani tādu redzēt". Turpini virzīties dzīvē uz priekšu,atrodi hobijus,pucējies,esi skaista un pozitīva! (jo padomā,ja tāda nebūsi un sākumā nebūtu bijusi,tad tu viņam sirsniņā nemaz nebūtu iekritusi)

Ja vēl joprojām pēc visa tā to cilvēku ļoti 'gribās',tad vienkārši tici,ka tev būs attiecības ar viņu. Tici,ka šis ir posms,lai tu saprastu savas kļūdas,lai mainītos. Tici,ka jūs pēc laika atkal būsiet labākie draugi. Ticībai ir liels spēks! Ja uznāk kaut kādi vājuma brīži,kad atkal negribas censties,negribas ticēt,tad pastaigājies,atceries kādus jaukus un smieklīgus notikumus ar viņu..un tev atkal būs pēc kā tiekties! ;-)

Tas ir ceļš, ko es gāju,lai beigtu sēdēt un noraudāt mēnešus. :-D (un strādā!)

Man palīdzēja tas, ka līdz ar šķiršanos, bija jāpārveido visa sava dzīve. Tas tāpēc, ka, pārvācoties uz šo pilsētu, jau biju kopā ar viņu un nemaz nebiju izbaudījusi to savādāk: dzīvojām kopā, iepazinām pilsētu kopā, iepazinām jaunus draugus kopā. Kad izšķīrāmies, meklēju jaunu dzīvesvietu, iepazinu citus cilvēkus, veidoju jaunu ikdienu jaunos apstākļos. Tas bija pluss, jo: nebija jānāk mājās un jāguļas tukšā gultā, kurā vēl nesen gulēja viņš, jāgatavo virtuvē, kurā gatavoja viņš, jāpārkārto skapis, kurā drēbes glabāja viņš un nebija jāmet mantas ārā, kuras izmantoja viņš. Darbojas tas, ko saka, ka prom no acīm, laukā no sirds.
Un brīžos, kad bija skumji un raudāju viena savā jaunajā dzīvē, es sāku vienkārši apdomāt to, ka man nepietrūkst viņa, man pietrūkst tā, kas mums bija. Un tā pamazām asaru kļuva mazāk, un tas, kas mums bija, noglabājās silto atmiņu skapītī. Un nē, nebija viegli un nebija ātri, bet šīs divas lietas man palīdzēja tam tikt pāri.

Up :'-(

Banāli, bet man visveiksmīgākā recepte ir bijis laiks. Jā, esot cilvēkos un darbojoties, protams, prāts no tā visa atslēdzas, bet nekur jau tā sāpe tā pa īstam tajā brīdī nav bijusi pazudusi, tāpēc tikai laiks :) Kādam ilgāk, kādam ne tik ļoti.