Kā reaģējat uz to, ja kāds nepatiesi apvaino? Piemēram, uzbrauc nepatiesi augumā, vai kāds kaimiņš uzēdas un vienmēr, garām ejot, kaut ko riebīgu pasaka vai aizrāda? Vai nav tā, ka esat uzvilkušās ilgi un gribas pamest darbu, mājas uz kādu laiku?
Jautāju, jo es vienmēr ņemu visu galvā. Piemēram, šorīt atrāvos, ka es metot pa balkonu visu laiku izsmēķus, kaut arī ne es, ne vīrs vispār nepīpējam. Tāpat darbā, ja kāds uzbrauc augumā, es nakti gulēt nevaru....
kaiminjam pateiktu, ka es nesmékjéju, bet ja vinjam ir halucinácijas jáiet árstéties. tádus idiotus parasti pasútu ellé ratá un mani vairák vinji neaiztiek.
Kaimiņus rupji pasūtītu, darbā kā kuro reizi un skatoties kurš izsaka kritiku. Reizēm neņemu īpaši galvā, reizēm ņemu pie sirds. Bet drīzāk man ir vienalga. Ja nu vienīgi strādātu uzņēmumā baigi īso laiku, tad es domāju ņemtu galvā.. Darbā cenšos strīdēties pretī.
Par kaiminiem vsp butu vienalga. Pateiktu,kaa ir.viss atkarigs no taavai patiesi apvaino vai nee,un kas to dara.kkada renstelesbzurka mani nespeti aizvainot. Vsp kops berna piedzimsanas stavu pari visiem aizvainojumiem un neturu muti.kad nepieciesams,sevi aizstavu
Uzaudzēt biezu ādu.
Jo cilvēks ir garīgi stiprāks jo viņam ir "biezāka āda". Visbiežāk apvaino tos kuri jūtīgi uz to reaģē un pārdzīvo. Nevajag jau klusēt un paciest visu, bet nevajag arī uzsprāgt.
Ir maz cilvēku kas stresa situācijās spēj nepacelt balsi, saglabāt mieru un bļaušanu un apvainojumiem atbildēt mierīgi. Tādiem cilvēkiem arī neviens īpaši neuzbrauc un neapvaino jo garīgi nespēj viņus nospiest.
Ja nepatiesi, tad mani tas nevis aizvainotu, bet sadusmotu! Noteikti uzdirstu kaut ko pretī! Vēl jo vairāk, ja tā ir kaut kāda kaimiņiene.
Darbā es īsti nevaru iedomāties kā mani kāds varētu aizvainot. Ja nu vienīgi pasakot, ka neesmu kko izdarījusi, ja arī esmu. Vai ka pa lēnu strādāju, bet tādā gadījumā es vnk izskaidrotu situāciju un aizmirstu kas tur kādam nepatika.
Vispār jo vecāka palieku, jo mazāk kas mani spēj aizvainot :-|
Ja apvainojums ir nepamatots - kāpēc neatbildi un ļauj kāpt uz galvas? Tā arī teiktu - izsmēķi nav mani un savu nepatiku varat izteikt kādam citam!
+
Es arī esmu vēl stadijā, kad ne vienmēr izdodas atbildēt tā, ka esmu apmierināta un zinu, ka necepšos vēlāk par to. Bet es mācos aizstāvēt sevi, runāt tā, lai pati justos beigās labi. Agrāk vispār nevarēju muti atvērt un aiz muguras visus lādēju. :D Esmu sapratusi, ka ne vienmēr klusēšana visu uzlabo. Dažreiz pašam ļaunumu nodara. Un atkal pretēji- dažreiz cilvēki to vien gaida, kad izdosies nokaitināt kādu tā pa riktīgam un beigās pasmiesies ar "ko tu streso, ko tu ņemies? viss kārtībā!" :D Ar tādiem tikt galā ir tāpat kā spēļu automātos - ne vienmēr varēs, bet katru reizi cits paņēmiens šos varētu piebremzēt un nolikt uz lāpstiņām. :D
Darbā ir sarežģītāk, o jā... Tur ir kam varēs "uz*irst" pretī un ir kam vienkārši nevar atļauties. Tas kaitina. Un ja nu ir kāds labs iemesls, lai kļūtu par pašnodarbināto vai uzņēmēju, tad manuprāt viens no labākajiem iemesliem ir - nevienam nebūs tiesības Tevi pazemot, Tavu darbu noniecināt. Protams aprunāšana ir kas cits un aprunātāju un skauģu būs vienmēr! :) Bet kādam nav tiesības kaut ko piespiest darīt, pazemot, izmantot kā lelli Tevi un ja kaut kas nepatīk - tinies. Tas ir pats skumjākais un personību-graujošākais esot nodarbinātam zem kāda, kura darbā nevari justies brīvi izsakot savas domas un darot kā Tev šķiet pareizi.
Ja apvainojums nepatiess, tā arī pasaku un tālākās diskusijās neielaižos. Ja pret mani vērsta kritika - tas, kā uztveru atkarīgs no tā, kas un kā man to pasniedz. Konstruktīvu un pamatotu uztveru kā ieteikumus izaugsmei. Ja par manu darbu izsakās kāds, kuru neuzskatu par autoritāti attiecīgajā jomā, tad vnk laižu gar ausīm, jo - manuprāt - persona vnk nav kompetenta to darīt. Kāda starpība, ko mājturības skolotāja domā par kvantu fiziku? :D Ieteikumus, kā sakarīgāk iešūt kleitu gan uzklausītu.
ļoti atkarīgs no noskaņojuma, reizēm es vispār neņemu galvā, reizēm noskaņojuma dēļ kaut kur aizķerās tas apvainojums, bet ja slikts noskaņojums, tad kā odze dzeļu pretīm uzreiz.
Bieži vien labāk neko neteikt. Lai vārās paši savā sulā, bet ja bez iemesla... var jau mierīgi paskaidrot, ka tev ar to problēmu par ko viņi runā un kāpēc apvaino tevi nekāda sakara nav! :)
Man parasti visu taisa uz galvas, jo es nekad nelecos pretī, vienmēr klusēju. Pati sev tāpēc krītu uz nerviem, kaut gan, arvien vairāk saprotu, ka klusēšana nebūt nav zelts.
Vajag filtrēt, kas ir un kas nav pamatots. Ja bez iemesla- tā i saki, ja iemesls tomēr ir- nu tad apdomā, ko izdarīji ne tā. Bet baigi sevi mocīt un šaustīt nevajag, saudzē savus nervus.
355
