Draugs.. Jau trešo mēnesi.. Pa dienu ir labi,varu smieties,priecāties,pat paflirtēt ar kādu,bet vakarā tāpat ir skumji,ka vairs nav tas klēpis kurā ierāpties,sasildīties un cieši pieglausties,nav vairs tās mīļās sarunas. Ehj.:'-( Brīžiem šķiet,ka varētu atdot visu,lai tikai vēlreiz varētu mēģināt. :-(
Es laikam uz galīgi skumjas nots te uzsēdos.. Vēl man nedaudz pietrūkst tie blēņu gadi,kad ar vecākiem nebija katru vakaru jākaro. Kad varēja darīt tādus nedarbus,ka viņiem pašiem bija jāsmaida par manu izdomu. :-D