Es atzīmēju tikai tās lietas, kuras tiešām neēdu. Sanāca 22 no 87. Bet vēl daļa no atlikušajām ir tādas, ko es nelabprāt ēdu, bet apēst varu.
Ikdienā un ciemos tāds milzīgs struggle nav, jo, ja neēdu gaļu, tad vismaz piedevas un salātus ēdu jebkādus, jo man garšo/es ēdu visus dārzeņus, graudaugus utml.
To, ka esmu izvēlīga, iestāstīju sev skolas laikā, jo skolas ēdnīcā neēdu gandrīz neko, izņemot sausus kartupeļus, makaronus, griķus ar salātiem un atsevišķus saldos. Pieaugot sapratu, ka tas nav mana izvēlīguma dēļ, bet tādēļ, ka tur vienkārši negatavoja pa manai gaumei garšīgi. Vēlāk nekad tik izteikti man nav bijušas problēmas ar kaut kā negaršošanu. Ēdu arī tagad vienkāršās ēdnīcās un pa lielam viss garšo.
Lielākās problēmas ikdienā ir gaļa un sēnes. Sēnes neēdu nekādas un nekur. Gaļu ēdu, bet tikai cūkgaļu un vistas gaļu. Gandrīz nekad neēdu maltās gaļas ēdienus, kurus neesmu gatavojusi pati, jo negribu sajust mutē kaut ko cīpslainu vai cietu utml. Ārpus mājas problēmas rada arī, piemēram, karbonāde, kurai klāt palicis speķis. Tas manī šad tad ir izsaucis rīstīšanās refleksu.
Bet no augu valsts produktiem es ēdu visu (izņemot tās sasodītās sēnes), ja uz šķīvja ir. Sīpolus, ķiplokus, visus dārzeņus, visus graudaugus, visus pākšaugus, jebkā pagatavotus vai svaigus. No mērcēm neēdu vienīgi sinepes.
Dzīvnieku valsts produkti un jūras produkti ir mans klupšanas akmens.