Blēņas.

tagad nezinu - pārāl labi audzināja, prāts pašai bija vai vienkārši pat mazotnē nesaskatīju jautrību dzīvnieku sāpināšanā, cita mantas bojāšanā un tīšā skriešanā prom, hmm..

Es domaju, ka par to citu mantas bojasanu- nejau berni to darija tisu prat. Iztele mazajiem ir laba. Vini doma par to, cik feini butu uztaisit makslasdarbu uz sienas.. nemaz nepadomajot par to, ka tas maksas, lai nomainitu tapetes :-D

Par dzivniekiem un begsanu gan piekritu.. Nekad nekas tads prata nenaca, pat bernam esot.

Dzīvniekus gan nespīdzināju, bet laukos dzīvojot apmēram 2 gadu vecumā, kamēr mamma kūtī, es ar zaru rokā, caur elektrisko žogu un davaj - ganīt buļļus... :D
Pēc tam jau pārvācāmies un parasti bija visādi piedzīvojumi spēlējot kazakus, futbolu vai kariņus...

Kādas vien blēņas tika pastrādātas
Ar labāko draudzeni esam čurājušas zem balkona 5 gadu vecumā :D, ēdušas zāli, pēc tam atnākot mājās es vēmu , 3 gadu vecumā tētis teica, ka es gribēju dzert un netīšām paķēru merkūru, apcirtu kaķi ar šķērēm, kā arī metusi gaļu miskastē (s)

tagad nezinu - pārāl labi audzināja, prāts pašai bija vai vienkārši pat mazotnē nesaskatīju jautrību dzīvnieku sāpināšanā, cita mantas bojāšanā un tīšā skriešanā prom, hmm..

Man tas pats. Nebiju viens no tiem stulbajiem bērniem, žēl, ka tagad jaunie vecāki to uzskata par normālu. Tāpēc man riebjās bērni.

blakus pagalma draudzenei ieskaidroju, ka zaķu spiriņas ir rozīnes :/

:-D:-D:-D Ljoti ceru, ka vinjai negarshoja roziines, taapeec nepameeginaaja dabaa sastopamaas.

Es gan nekādas blēņas nedarīju. Ja nu vienīgi izjaucu pa detaļai mehānisko modinātājpulksteni un nesaliku atpakaļ, jo viņš izjauktā veidā bija interesantāks. :) Nu, tad vēl pludmalē no aiz krumiem cilvēku tuvumā aizsviedu paštaisītu spridzekli, kurš uzsprāgst gaisā, un pats laidos prom. Kaimiņu sētā lielos dūmos pārvērtu ķemmīti, kura bija gatavota no tādas speciālas plastmasas, kura baigi dūmo, ja to aizdedzina un ātri nodzēš. Liku uz vilciena sliedēm spridzekļus, apmētāju preču vilcienus ar akmeņiem. Neviens no tā jau necieta.

Toties mans nu jau kādreizējais ķīmijas skolotājs jaunībā esot sviedis peļķēs kāliju vecām tantēm pie kājām. Tie, kas mācījušies ķīmiju, zin, kas tad notiek. Un vēl mani skolasbiedri esot likuši neatvērtas piena pakas uz brauktuves pie trolejbusu pieturas, kur stāvēja daudz cilvēku. Kad trolejbuss tās sabrauca, tad daži esot jutušies visai neapskaužami. :)

Iipashi daudz bleenjas nedariiju. Vieniigaa reize, kad patieshaam dabuuju pa aadu bija, kad apm. 8 gadu vecumaa nevienu nebriidinot peec skolas aizgaaju ciemos pie draudzenes, kuru neviens tuvinieks nepazina un tur paliku liidz veelam vakaram. Kad beidzot paarrados maajaas, vecaaki bija histeerijaa apskraidiijushi visu pilseetu, pazinjojushi policijai un visus tuvaakos draugus iesaistiijushi manaa mekleeshanaa. Taa bija vieniigaa reize beerniibaa, kad sanjeemu peerienu un pelniiti.

Ar draudzeni 8.klasē nolēmām nedaudz "uzlabot atzīmes" liecībās. Pēc stundām nospērām klases atzīmju žurnālu un nolīdām mierīgā vietā un kādu stundu netraucēti skrāpējot sliktās atzīmes vai tikai ciparu daļiņas ārā ar žileti,vajadzīgajās vietās pierakstot ar pildspalvu,pārvērtām tās par labākām,3 pārtapa par 9, 5 pārtapa par 8 un tādā garā. :D pats labākais,ka neviens no skolotājiem neko nepiefiksēja,un gada atzīmes daudzos priekšmetos sanāca par kādām divām ballēm augstākas,nekā vajadzētu būt :D

Mani favorīti - zaķa kājiņa, Amuleta fanes un skatīšanās uz desām :D Smējos līdz asarām :D :D

Pagalma bērni mēdzām salīst tumšā kāpņu telpā un "izsaukt Pīķa dāmu". Kaut ko tur murmulējām un pēc tam visi bijām pārbijušies un bēgām prom. Lielākie bērni iestāstīja, ka tas, kuru Pīķa dāma nolādēs, drīz nomirs. Tad nu gaidījām šo neizbēgamo likteni :D

Dauzījām ledu mazdārziņu dīķīšos ziemas laikā. Draudzene ielūza un saslapināja kājas. Viņai bija bail iet mājās, jo domāja, ka sarās par slapjajām kājām. Tad nu ārā žāvējām zeķes un zābakus.. -10 grādu salā.

Ar draudzeni kaut kā ienāca prātā, ka laba izklaide būtu sēdēt uz ledus čupas pie ceļa un mest mašīnām priekšā ledus gabalus. Vienai trāpījām pa jumtu. Tā ledus kaudze bija augsta un kamēr šoferis paspēja no mašīnas izkāpt, mēs jau bijām mežā. Bet tā bēgušas nekad vēl nebijām :D

Spēlējām "mantu meklētājus" - apstaigājām daudzstāvenes mūsu ciemā un vācām visus sūdus kas bija samesti/sakrituši zem logiem. Protams, mamma lika visu to bagātību izmest. Bijām baigi vīlušies.

Uztaisījām štābiņu ziemā no sniega un kā jumtu salikām eglītes, kas pēc Ziemassvētkiem izmestas ārā un priežu zarus. Tā kā bija auksts, izdomājām iekurt mazu uguntiņu. Protams, ka sāka baigi dūmot un mēs visi klepodami un , pēc dūmiem smirdoši, drīz vien atstājām štābiņu :D