Riebjas runāt pa telefonu

man arī riebjas runāt pa telefonu. Parasti ceļu katru 3. zvanu, saku, ka nedzirdēju vai bija izlādējies utt :D

Amēlija1

Jā, es ar tā daru un tad cilvēks atbild nevis ar sms, bet zvana

Nu tad es neceļu vairs. Ja nesaprot, ka vēlos caur sms turpināt komunikāciju, tad vienkārši uzrakstu vēl vienu sms, ka: pašlaik runāt nevaru, tādēļ tikai caur sms. Tāds man tagad veids, kā iziet no situācijas :D



meooooww

Parasti ceļu katru 3. zvanu, saku, ka nedzirdēju vai bija izlādējies

+++ Šo metodi piekopu agrāk, tomēr laika gaitā sapratu no apkārtējiem, ka vai nu man ir pārāk slikta dzirde vai telefons mēsls, ka mūžīgi izlādējies :D Tādēļ tēloju aizņemto, kura nevar runāt pašlaik :D

Man nepatīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem pa telefonu. Draugs par šo manu īpašību smejas :D

Es labāk piezvanu un pāris sekundēs visu izrunāju, nekā bakstos ar sms. Vispār nav pacietības īssziņas rakstīt.

Man nepatīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem pa telefonu. Draugs par šo manu īpašību smejas

Ar nepazīstamiem cilvēkiem pa telefonu vispār nerunāju, nepazīstamiem numuriem uzreiz atspiežu, pat netaisos celt, man vispār ir tikai pāris cilvēki, uz kuru zvaniem atbildēšu vienmēr.
Riebjas darba telefons, jo jāatbild gribu vai nē.

Nu, ne jau vienmēr tikai jāatbild. Citreiz jāpasūta pica, jāpierakstās pie zobārsta vai jāpiezvana noskaidrot, kāpēc rekini.lv nedarbojas kā vajadzētu :D Šīs ir tās lietas, kas man ļoooti nepatīk.

Pievienojos telefona nīdējām. :-D Ir tikai daži cilvēki, ar kuriem varu runāt ilgi. Pārējie zvani mani ātri vien nokaitina, citreiz galīgi izsit no līdzsvara, ja atpūšos un paziņa zvana, lai papļāpātu par neko- ko dara utt., bet arī bezjēdzīgas sms nepatīk rakstīt. Jā, dažreiz arī neceļu, ja zinu, ka grib pļāpāt, bet man nav noskaņojums. Vēl mēdzu pateikt, ka ilgāk nevaru runāt, zvana otrs telefons vai pie durvīm.

Es nemaz svēšākam cilvēkam sms nesūtītu. Un, ja neatzvanitu, tad arī otrreiz nezvanītu. Jo pati vienmēr piezvanu, ja bijis neatbildēts sazvans, tāpēc sagaidu, ka pieaudzis cilvēks, kolīdz viņam būs iespēja, pats piezvanīs.

Telefons man ar nepatīk. Ar mammu vai tuviem draugiem varu norunāt max 2 minūtes. Fiksi apmainīties ar informāciju, noskaidrot, sarunāt, uzzināt kas un kā. Nekādus "kā Tev iet, kas jauns, kā radiem, kā bērniem, kas jauns darbā, kā ar veselību utt."
Tāpat man nepatīk zvanīt arī uz uzņēmumiem, kur saruna būs garāka kā taksometra izsaukšana.
Nepazīstamiem numuriem neatzvanu vispār un nekad. Arī neceļu, ja negaidu kādu zvanu, piem. aicinājumu uz darba interviju. Reiz gan man bija intervija pa telefonu, uz nākošo kārtu tiku, darbiņu dabūju, tātad klausulē izklausos gana lietišķi, ja tā vajag, taču iekšā viss vārās un es briesmīgi nervozēju vairumā lietišķo sarunu.
Rakstīt gan man patīk.

Taisni brīnums cik daudziem komunikācija pat telefonu ir problemātiska.

Man bieža runāšana pa telefonu ir darba ikdiena jau daudzu gadu garumā. Esmu tā pieradis ka varu piezvanīt jebkuram. Arī tam kurš manu zvanu negrib dzirdēt. Galvenais ir neņemt pie sirds visu ko man saka, un kas ir man jāsaka.
Visinteresantāk ir ka zvana svešs numurs un zvanītājs mani pazīst, bet es viņu neatceros. Un sarunas laikā tā arī neizdodas viņu atpazīt.
SMS praktiski nelietoju, skype tikai darba vajadzībām. Toties privātajā dzīvā patīk ka telefons klusē.

Man arī nepatīk runāt pa tel. Vai precīzāk, man nepatīk pļāpāt par neko. To es pilnīgi CIEST NEVARU! Ir ok, ja kāds uzzvana noskaidrot kko nepieciešamu, pateikt 3 teikumus un čau! Bet, ja zvana patarkšķēt, tad gan es nevaru izturēt, man vienmēr gribas, lai ātrāk liek nost klausuli. Bieži neceļu, kad māsīca zvana, jo viņai vienmēr vajag, lai izpalīdzu un 3 vajadzīgos teikumus viņa var apvīt ar veselu eseju.

Man ari tada problema kaut man ari ir jaizmanto telefons..bet nju loooti nepatik runat pa telefonu.:-)

Man arī šausmīgi nepatīk runāt pa telefonu. Pat ar labāko draudzeni varu stundām ilgi runāties satiekoties, bet telefonsarunu nespēju izturēt pat 5 minūtes. Vēl sliktāk, ja runājot ar kādu iestājas neveikls klusums, tad gribas vienkārši nomest klausuli. Pati brīnos kāpēc tā, jo aci pret aci ar cilvēku sarunāties nav problēma, bet tiklīdz izdzirdu vārdu savienojumu "es piezvanīšu", man gribas pateikt "nē, lūdzu, nevajag!" :D

Man reizēm tracina zvanīt par kaut ko darba ietvaros, to es atstāju uz pēdējo :-D

Man tāds prieks, ka neesmu vienīgā tāda. Man ļoti sens bijušais šajā sakarā noteica diagnozi - paranoju, tāpēc jau bijušais... :-D
Patīk sazvanīties un kko sarunāt ar cilvēkiem, ar kuriem viegls kontakts veidojas, bet principā neciešu!

Bieži neceļu, kad māsīca zvana, jo viņai vienmēr vajag, lai izpalīdzu un 3 vajadzīgos teikumus viņa var apvīt ar veselu eseju.

Sasmējos :D

Bet ja par mani, tad es vairāk esmu sadabūjama caur sms un e-pastu vai kādu sociālo portālu, nekā sazvanāma, jo bieži vien redzu, ka zvana, bet neceļu, jo vienkārši tiešām negribu ne runāt, ne klausīties...izliekos aizņemta :D vienmēr paceļu tikai savējiem - tētis, mamma, draugs, drauga mamma, vecmamma, māsīca...pārējiem atbildu pēc noskaņojuma. Nepazīstamus numurus neceļu, ja negaidu kādu zvanu...bet citreiz esmu atzvanījusi nezināmiem numuriem vai atbildējusi ar sms.
Ar draugu 95% gadījumu saziņai izmantojam sms, tāpēc arī tā iegājies :-P

Man arī nepatīk celt svešus nummurus un komunicēt runājot pa telefonu. Kopš telefonsarunas ir mana darba ikdiena (jāpieņem pieraksti), tad esmu jau apradusi un nav vairs tā kā sākumā.

Zinot to, ka ļooooti daudzām ir tāpat kā man, vienmēr norādu, ka pie manis pierakstīties var arī caur epastu vai FB vēstulēm rakstot. Telefonā nāk ziņas un varu operatīvi atbildēt arī tādā veidā. Un diezgan daudzas to izmanto un sazinās TIKAI rakstot :)