Hmm... Es varu tikai teikt paldies sporta stundām. Mana pieredze - man tika nozīmēts atbrīvojums no sporta stundām un vispār fiziskām aktivitātēm uz visiem laikiem. Jau pirmsskolas vecumā bija dažādas veselības problēmas, nogulēju ilgu laiku pa slimnīcām utt. Problēmas ar kājām un arī sirdi. Sporta stundās varēju tikai noskatīties kā citi spēlē skrien vingro... es arī gribēju, diemžēl skolotāja bija informēta par manām problēmām un lai kā es gribēju es nedrīkstēju piedalīties. Taču nelielas lietas ar manu lielo iniciatīvi viņa ļāva darīt, piemēram iesildīšanā piedalīties, neko vairāk nedrīkstēju. Vēlāk, mainoties dzīvesvietai pēc 5. klasītes, mainījās arī skola un tajā skolā (varbūt bezatbildīgi darīju) neiedevu ārsta nozīmēto atbrīvojumu no sporta stundām, jo ļoooti gribēju tāpat kā citi sportot, vienīgi pateicu mutiski skolotājai, ka ir dažas problēmas, bet viņa bija ļoti saprotoša un teica, kad jūtos sliki, lai piebremzēju. Tas ir prātam neaptverami, bet mana veselība uzlabojās, man vairs nebija sūdzības kādas bija agrāk, kā arī man bija tāds gandarījums, ka ar laiku es spēju noskriet 2. vietā no visiem 30 skolēniem klasē to skaitā puišus.
Pēc 9. klases atkal mainījās skola un tur bija cita sporta skolotāja, viņa bija prasīga, bet tai pat laikā ļoti saprotoša.
Nespēju noticēt, ka es vidusskolā sporta stundās visu spēju izdarīt un nebiju nekāda "nevarīte"man sportā atzīmes nebija tik būtiskas, bet bija patīkami saņemt gada beigās 8 :-)
Visusskolā bija arī meitenes ar atbrīvojumiem no ģimenes ārsta (patiesais iemesls - nevēlēšanās sportot) protams es to nepārmetu, tā ir katra brīva izvēle.