Sporta stundas skolā

mums arī nebija nekāda treniņa krosiem. Pa kuru laiku? Tādiem bija jātrenējas pašiem. To pat skolotajam nav jāsaka, visi taču zina, ka tādā un tādā datumā kross. Mācību programmu aptuveno varēja noskaidrot gada sākumā vienmēr, ja pieej pie pasniedzēja un pajautā kāds ir mācību gada izkārtojums un plāns - ieskaites, kādas disciplīnas un sporta veidi kuros mēnešos utt. Ja jau būtu jātrenējas krosiem, tad mēnesi no vietas dzītu skriet pa tām 40 minūtēm 2x nedēļā un neko citu pa semestri īsti nepaspētu. Pilnīgi tas pats kā ar jebkuru citu mācību priekšmetu - ja kaut kas nepadodas, bet gribas labāk - jāiet uz pirmsstundām/pēcstundām, bet ja līdzekļi atļauj, tad jāņem privātstundas.

Man tieši tas riebums pret sportu bija skolotājas dēļ, sports sāka nepatikt, kad nomainījās skolotājs. Tik ļoti negribēja neviens iet uz stundām, jo, lai arī kas tika darīts, skolotāja savu garastāvokli izlika uz mums, viņa visus pazemoja, bļāva, izņemot tos, kuriem viss sanāca ar pirmo reizi.

tieši tas par ko es runāju...slavas vārdi, jo labas atzīmes lika par nekā nedarīšanu

Nedomāju, ka tie, kuri vienu darbu pārzīmēja 10 reizes, lai katru reizi būtu labāk un atzīme būtu labāka, ir sliktāki par tiem, kuriem viss sanāca ar pirmo reizi. Tie, kam talants nebija, darīja daudz vairāk un centās daudz vairāk, kāda vēl nekā nedarīšana.

Un nesaku, ka nevar uztaisīt presītes, 60 presītes varēja uztaisīt visi, bet visi nespēja visu stundu noskriet, jo galva griezās. Pati biju laimīga, ja citreiz dabūju slimošanas dēļ atbrīvojumu, jo pumpēšanās man sagādāja galvassāpes, tās 20-30 reizes nu es nevarēju.
Arī volejbolā nevērtēja katru individuāli, bet pāra saspēles - ja gadījās būt pārī ar kādu nesportisku cilvēku, lai arī ko darītu, ar savu 5 varēju sēdēt.

Stiprais dzimums, tieši tā, tad man vēl vairāk patika atzīmes, bija azarts :D

Kam tad jāskrien visu stundu sportā? 10 minūtes, kamēr iesildās, 5 min, kamēŗ viņa izpļurkstas, kas jādara, paliek kādas 20 minūtes, 5 min palaiž ātrāk apģēŗbties.
Krosi meitenēm 1500m, jāpaskrien kādas 8 minūtes. Wow.

Neizlasīju visus komentārus, bet vakar tieši lasīju šo rakstu un domāju, ka beidzot ir viens cilvēks, kuram ir sakarīgas domas par šo tēmu. Sevi arī viennozīmīgi varu pieskaitīt pie cilvēkiem, kuriem skolā sports riebās līdz sirds dziļumiem, bet šobrīd esmu pavisam aizrāvusies ar sportiskām aktivitātēm un tikai tagad īsti saprotu, kādēļ tā ir...

Pievienojos sunscreen komentāram:

Man arī riebās sporta stundas, jo vienīgais, kas man padevās, bija vingrojumi uz matrača - kūleņi, tiltiņi, presītes, vēl arī īsie gabali - 30, 60 m. Ar tiem vienmēr nopelnīju labas atzīmes. Bumbiņu aizmest nevarēju, krosiņu noskriet nespēju, basketbolā biju tizla utt utt utt. Uzskatu, ka vajadzētu pilnīgi citu sistēmu sporta stundās, nevis visādus elementus kārtot uz atzīmi.

, man papildus vēl patika tautas bumba un padevās visi vingrinājumi ar lecamauklu, riņķi, lekšana pār buku un tamlīdzīgi. :)

Manā uztverē sporta stundām būtu jābūt ne tik daudz ar nesaprotamu un no gaisa izrautu normatīvu izpildi, bet kā vienam no sporta stundu pamatjautājumiem būtu jābūt tieši izglītošanai par savu ķermeni, norisēm tajā, par pareizu vingrošanas/sporta tehniku (kaut vai tik elementāras lietas kā iesildīšanās/atsildīšanā - kā un kāpēc tas vispār jādara, pareiza dažādu vingrinājumu tehnika - tās pašas vēderpreses jātaisa pareizi, citādi nevis no tām vienkārši nav jēgas, bet var arī sevi satraumēt). Un tad jau jāskatās, kā veidot programmu, lai tos bērnus ieinteresētu, jo taču ne jau dēļ atzīmēm vini nāks uz sporta stundām, bet gan tādēļ, ka tur varēs padarīt kaut ko, kas viņiem patīk. Pie tam, ja sporta stundas ir vairākas reizes nedēļā (kas ir loģiski), tad jau var to programmu veidot oi, cik plasu un dažādu, jo sports, tas taču nav tikai basketbols, skriešana vai futbols.

Kam tad jāskrien visu stundu sportā? 10 minūtes, kamēr iesildās, 5 min, kamēŗ viņa izpļurkstas, kas jādara, paliek kādas 20 minūtes, 5 min palaiž ātrāk apģēŗbties.
Krosi meitenēm 1500m, jāpaskrien kādas 8 minūtes. Wow.

Acīmredzot, jums bija noveicies. 5 min pagāja nekā nedarīšanā ( kamēr viņa visu izstāsta, sa gatavojamies utt), kādas 10 min iesildīšanās un tad uz laiku jāskrien, neatceros, bija 20 vai 30 minūtes vienkārši jāskrien, ja gadījās kavēt, skrējām arī starpbrīdī, jo vajag taču visu notmatīvā paredzēto laiku noskriet.

Par sporta skolotāju neko sliktu nevaru teikt. Viņa lika atzīmes par cenšanos! Piemēram, par to vien, ka krosu noskrēja, bija 7, vienalga, cik lēni. Bet nu par tiem visiem normatīviem un ko vēl tik nē, gan nedomāju, ka visiem vajadzētu vienādus. Es nekad mūžā nevarēju pārlekt pāri āzim, aizmest bumbiņu tālāk par 10 metriem (kas ir trīnieks, bet parasti lika 4 :D), tāllekšanā tālu aizlekt, pat esot gara, utt. Neviens nemaz neiedomājās, ka tam par iemeslu var būt kaut kādas problēmas. Skolotāja nesaprata, kā es nevaru aizmest to bumbiņu - atvēzējies, stabila roka un met! Bet tur jau tā lieta, ka man locītavas ir ārkārtīgi nestabilas, hipermobilitāte - atvēzējies, un roka jau ir aiz muguras, plauksta karājas uz otru pusi un bumbiņa turpat vien nokrīt. Toreiz nezināju, ka man ir šāda "vaina", tad nebūtu tik ļoti pārdzīvojusi par to, kas nesanāk. Tāpēc nevaru joprojām arī piepumpēties, pievilkties, u.c.

Toties ļoti labi padevās tas, kas citiem ne tik labi - stiepšanās, lokanības vingrojumi, tiltiņi, kūleņi, utt.



Kas attiecas uz to, ka sports pirmā stunda no rīta. Nu, citās skolās tas varbūt der, bet mums skolā nebija dušu, bet tāpat lika to sportu pirmo. :-| (t)

Nedomāju, ka tie, kuri vienu darbu pārzīmēja 10 reizes, lai katru reizi būtu labāk un atzīme būtu labāka, ir sliktāki par tiem, kuriem viss sanāca ar pirmo reizi. Tie, kam talants nebija, darīja daudz vairāk un centās daudz vairāk, kāda vēl nekā nedarīšana.

nu un tieši tāpat ar sportu - ņemies un daries, kamēr sanāk! Es arī nebiju ģēnijs ar basketbola, volejbola vai futbola bumbu rokās, bet es biju "sportiste" un man vispār atlaildes nebija, no manis gaidīja to, ka man visam ir jāsanāk, visiem jārāda piemērs utt. Nu un ko es? Neko! Darīju, kamēr sanāca. Citreiz arī bija besis, ka nu nevaru es tās serves nekādigi izpildīt.. pieteicos volejbola treniņos, aizgāju uz 2-3 treniņiem, kur man iemācīja pareizu tehniku, nu un viss, 10nieks kabatā! ;) Tāpat daudzi ar zīmēšanu skolā darīja.. kam nesanāca, tie gāja uz zīmēšanas pulciņu, jautāja kā saprast kā pareizi ēnas likt utt. Ja nav dots, tad to var ielikt savā silītē, ja labi grib :) ne vienmēr, bet 99% gadījumu tas ir prakses un uzcītības jautājums. Un gribēšanas, protams.

Kam tad jāskrien visu stundu sportā? 10 minūtes, kamēr iesildās, 5 min, kamēŗ viņa izpļurkstas, kas jādara, paliek kādas 20 minūtes, 5 min palaiž ātrāk apģēŗbties.
Krosi meitenēm 1500m, jāpaskrien kādas 8 minūtes. Wow.

Pilnīgi piekrītu. Nu nebija nevienam jāskrien 40 minūtes no vietas. Pat ja arī bija, nekas vairāk par tipināšanu tas nebūtu bijis :D

nu un tieši tāpat ar sportu - ņemies un daries, kamēr sanāk! Es arī nebiju ģēnijs ar basketbola, volejbola vai futbola bumbu rokās, bet es biju "sportiste" un man vispār atlaildes nebija, no manis gaidīja to, ka man visam ir jāsanāk, visiem jārāda piemērs utt. Nu un ko es? Neko! Darīju, kamēr sanāca. Citreiz arī bija besis, ka nu nevaru es tās serves nekādigi izpildīt.. pieteicos volejbola treniņos, aizgāju uz 2-3 treniņiem, kur man iemācīja pareizu tehniku, nu un viss, 10nieks kabatā

Bet nav tā! :D Es trenējos to sasodīto bumbiņu mest neskaitāmas reizes, bet tāpat nekas nesanāca, jo plecs uz otru pusi aiziet! Tīri teorētiski tas pat nav tas, ko es drīkstētu darīt, jo vēl vairāk izstiepj to locītavu. Tas pats ar pumpēšanos - ja plaukstu un elkoņu locītavas nestabilas, kāda vēl tur pumpēšanās. Tāllekšanai - potītes.

Nevar visus mērīt pēc vienas mērauklas, it sevišķi, ja it kā neskaitās, ka ir veselības problēmas, bet vienkārši iedzimta cita lieta.


Tas pats, kas likt tādam, kam ir stīvas locītavas, uztaisīt špagatu vai uzlikt plaukstas pilnībā pie grīdas, stāvot ar taisnām kājām. Vai uzlikt kāju uz pleca, stāvot.

nu un tieši tāpat ar sportu - ņemies un daries, kamēr sanāk!

nav jau dots laiks, lai to iemaaciitos. taapat par shpagatu, katrs var iemaaciities, bet tam vajaga laiku!!! ar nedeelju tam nepietiks

kā tad nav, tēmas katru gadu vienas un tās pašas :D

Es nelasīju visus komentārus, bet pārlapoju pāri un daudzos izteikumos piekrītu meooooww.
Liekas tik ļoti pārspīlēti uztverta problēma par to, kādas atzīmes ieliek. Problēma ir sporta skolotājos, kuri nav atbilstoši, ne jau atzīmēs vai normatīvos.
Man pašai ļoti patika sports un mums bija kolosāls skolotājs. Man pašai bija lietas, kas nepadevās, bet nu un? Ja es akurāti gribēju to četrinieku izlabot, tad gāju runāt ar skolotāju kā es varu izlabot to - viņš citreiz piedāvāja papildus citu sportisko aktivitāti vai atbildēt teoriju un tā varēja izlabot uz 7.
Par izturības skrējieniem, kuriem ir jāgatavojas - skolotājs vienmēr laicīgi brīdināja kad tā būs un silti ieteica, trenēties ārpus stundām - tas bija kā mājasdarbs.
Vārdu sakot, ne jau problēma ir atzīmēs vai normatīvos, bet gan pašā cilvēkā vai skolotājā.

nu un tieši tāpat ar sportu - ņemies un daries, kamēr sanāk!

Jā, ņemies un daries, ja tev tam ir laiks un vecāki nav tevi iebāzuši mūzikas vai mākslas skolā, kur uzreiz pēc stundām jāiet mācīties.. savādāk nevaru iedomāties, kur un kā var ņemties un darīties.

Manā uztverē sporta stundām būtu jābūt ne tik daudz ar nesaprotamu un no gaisa izrautu normatīvu izpildi, bet kā vienam no sporta stundu pamatjautājumiem būtu jābūt tieši izglītošanai par savu ķermeni, norisēm tajā, par pareizu vingrošanas/sporta tehniku (kaut vai tik elementāras lietas kā iesildīšanās/atsildīšanā - kā un kāpēc tas vispār jādara, pareiza dažādu vingrinājumu tehnika - tās pašas vēderpreses jātaisa pareizi, citādi nevis no tām vienkārši nav jēgas, bet var arī sevi satraumēt)

tie normatīvi nav no zila gaisa izrauti. Tie ir normatīvi, kuri vidusmēra cilvēkam ar NORMĀLU fizisko sagatavotību būtu jābūt spējīgam izpildīt. Tās pašas presītes, skriešanas utt.

Spīdola - nu tu esi tas mazais %, kurš KAUT KO no visa nevarēja darīt, kaut kādu problēmu dēļ. Bet es pieļauju, ka tu par savu kaiti uzzināji konkrēti interesējoties pie ārsta kādēļ tev ir tā vai šitā, nevis kā citiem? Ja jā, tad savā ziņā tāpati bumbiņas mešana jau bija kaut kāds triggeris, kas tev palīdzēja konstatēt, ka nu kaut kas nav īsti kārtībā fiziski. Tā kā sports var arī palīdzēt noskaidrot kaut kādas kaites. Man tā bija, visu sāarstēju :) Bez lielām slodzēm, nebūtu nekad drošvien nemaz aizdomājusies pārbaudīt konkrētās lietas.



stiprais_dzimum, uz skolu taču neej 1 reizi vai ne :) Tās programmas nemainās tā, ka ik sezonu, tāpat normatīvie akti... tos varēja dabūt no sporta skolotāja un visu cauru gadu gatavoties un īpaši pievērsties lietām, kas nepadodas ;) Man, piemēram, atmiņa nav no tām labākajam, tādēļ man bija grūti dzejoļus iemācīties pa dažām dienām vai nedēļu, kad citi pa stundu varēja iekalt galvā. same shit, different story

Man vispār žēl to bērnu. Pēc stundām papildstundas priekšmetos, kuri nepadodas. Pēc tam mākslas vai mūzikas skola vai tautu dejas vai vēl kādi pulciņi.. ok, kamēr bērns maz, tikmēr jau viņam azarts, bet pusaudzim.. man pietika ar mūzikas skolu, kuras dēļ vajadzēja pamest soļošanu un tautu dejas,jo redz visiem likās, ka mūzikas skolā labāk..

Jā, ņemies un daries, ja tev tam ir laiks un vecāki nav tevi iebāzuši mūzikas vai mākslas skolā, kur uzreiz pēc stundām jāiet mācīties.. savādāk nevaru iedomāties, kur un kā var ņemties un darīties.

zinu cilvēkus, kas ne tikai uz mūzikas skolu un vēl mākslas skolu gāja, bet papildus vēl arī tenisu spēlēja. So...viss ir iespējams, ja labi grib :)

Neviens jau neprasa iet un katru dienu 3h sēdēt sporta zālēs, aizej uz papildstundām pie skolotājas vai varbūt ir draugi, kas labi to lietu prot, patrenējies, lai ir tas 7, nu nav tie normatīvi ekstra augstie, kas domāti tikai sportistiem :D

Protams, ka iespējams, bet, ja nu bērns negrib? ja grib skolu un nedaudz papildus stundas, un tad spēlēties ar citiem bērniem smilšu kastē? :D

Jā, ņemies un daries, ja tev tam ir laiks un vecāki nav tevi iebāzuši mūzikas vai mākslas skolā, kur uzreiz pēc stundām jāiet mācīties.. savādāk nevaru iedomāties, kur un kā var ņemties un darīties.

Bet lielākoties visos priekšmetos ir mājasdarbi. Ja nepadodas, tad ir jāņemas un jādara jebkurā priekšmetā. Ar ko tad sports ir tik īpašs, ka ja nepadodas, tad nevajag darīt? Tas, ka nav laiks, ir jāvaino skolas pārslogotība, ne sports.

Es gan negribētu , lai man sportā kaut kādu teoriju stāsta , tam bija stulbas veselības mācības