Sporta stundas skolā

ella de +++
Tieši tā, jāņem vērā, ka sports nav matemātika, to nevar apsēsties un iemācīties. Ir jābūt zināmai fiziskai sagatavotībai+ biometriskiem parametriem. Nu nevar visi to apgūt vienādi ātri. Varbūt tās meitenes, kas viebj degunu par basketbolu un volejbolu, spiegdamas skrietu uz aerobiku. Vai nav vienalga, kādā sporta veidā viņas trenē savu ķermeni?

Visvairāk man smiekli nāk par skolotāju tekstiem: "vēlāk tu par to naudu maksāsi ejot uz fitnesa klubiem." Tad labāk es vēl pa virsu tam fitnesa klubam uzmetīšu,nekā kkādas stulbības darīšu,kas riebumu izraisa jau domājot vien par to.

Mana sporta skolotāja to pašu teica. :D
Es biju reti tizla un laikam visiem sporta skolotājiem pret mani bija zināmas, dažkārt pat acīmredzamas antipātijas, kā rezultātā sportā vairāk nebiju nekā biju, pat nebaidoties no mūžīgi neattaisnotajiem kavējumiem un knapā četrinieka, ko izspiedu no skolotājas ar savu ņaudēšanu.
Es nevienu nevainoju, tikai atceros vienu epizodi: vienā brīdī, kad mūsu skolotāja bija saslimusi, viņu aizstāja cita. Un tas bija briesmīgākais mirklis manā mūžā, jo par savu tizlumu gandrīz dabūju ar basketbola bumbu pa galvu no tās skolotājas. Bet pat tas mani neizmācīja. Ja tā padomā, tad nemācēju gandrīz neko, izņemot skriešanu. :D

Pamatskolā man sporta skolotāja bija briesmīga, sports riebās, lai gan nebiju no tiem, kas neko nevar. Pēc krosa visi staigāja vemstīdamies, jo krosam neviens mūs negatavoja, bumbu mest nemācīja, bet bļāva, ka aug nevarīga paaudze, kam rokas aug no vienas vietas. Brr, sametas šķērmi atceroties.
Taču vidusskolā - ak, kā man iepatikās sports (l)
Skolotājs nevērtēja visus pēc vienas mērauklas, lai gan atzīmju tabula bija viena. Ja fiziski nebiji tik spējīgs, atzīmi varēji uzlabot, pārspējot citus ar pareizu tehniku. Piemēram, ja peldi divreiz lēnāk nekā kāds cits, taču tehniski visu dari perfekti, var ielikt tik pat labu atzīmi par peldēšanu uz laiku kā tam ātrajam. Bija mums gan ūdens aerobika, gan kaut kas uz jogas, pilatu pusi, gan izvēles iespējas, ja meitenes negribēja spēlēt futbolu. Šīs sporta stundas atceros ar prieku. (l)

jautāju skolotājai,lai parāda man,kā pareizi atsist bumbu, taču viņa tikai pasmējās par to,ka nemāku un nezinu kā to darīt..neparādija. Kā arī tās basketbola ieskaites,kad katram vajadzēja iemest tik un tik reizes grozā no dažādiem attālumiem, ļoti ļoti negodīgi un nepareizi, ja piemēram es esmu 160 cm un basketbolā netrenējos, bet puiši klasesbiedri ir 1.90 un spēlē skolas komandā, vērtēja jau protams visus vienādi..

Nu šim gan es vienkārši neticu.

sugar
Nū, vari ticēt, neticēt, bet man nav tiešām jēgas te rakstīt to ,kas nav noticis. Mācījos rajona skolā un mums tiešām šādi bija jāliek ieskaites.

sugar
Ir, ir tādi skolotāji, kas tā mēdz atbildēt uz skolēnu jautājumiem. Prieks, ka tev tādi nav bijuši :)

Pati tajā laikā negāju uz nekādiem sporta veidiem, taču meiģināju visu darīt, pareizi, protams bija neveiksmīgas reizes, taču labas atzīmes bija. :-D

Skolotājs nevērtēja visus pēc vienas mērauklas, lai gan atzīmju tabula bija viena. Ja fiziski nebiji tik spējīgs, atzīmi varēji uzlabot, pārspējot citus ar pareizu tehniku. Piemēram, ja peldi divreiz lēnāk nekā kāds cits, taču tehniski visu dari perfekti, var ielikt tik pat labu atzīmi par peldēšanu uz laiku kā tam ātrajam.

Vot, to es saprotu. :-D

Nu bet vai tā var būt, ka normatīvi gan puišiem, gan meitenēm vienādi? Un pumpējāties arī tik daudz, cik puiši? Un pievilkāties arī?

pievilkšanās/pumpēšanās bija atšķirīgi puišiem un meitenēm ,taču tās bumbu mešanas tika vērtētas vienādi, neatkarīgi no tā vai esi basketbolists, vai nē.

Mūzikā, vismaz mums, piemēram, tiešām vērtēja pēc tā, cik ļoti tu esi iemācījies dziesmu un vismaz centies dziedāt pareizi, tas nekas, ka daudziem skanēja briesmīgi un katrs gājiens klases priekšā dziedāt bija neliels pazemojums. Es ar visu savu neprasmi dziedāt un ne īpaši skanīgo balsi pelnīju 8-9, jo vienmēr biju iemācījusies dziesmas no galvas un centos kaut nedaudz pareizi izvilkt skaņas.
Cita lieta bija prezentācijas, tur gan skolotāja uzvedās ļoti aprobežoti. :D Ik pa laikam mums katram bija jāuztaisa prezentācija, vienalga, vai par mīļāko mūzikas žanru, grupu, dziedātāju, utt, un jāprezentē. Noklausoties prezentācijas, skolotājai vienmēr bija greizs ģīmis, neizpratne un sākās ''kā jūs kaut ko tādu vispār varat klausīties? ausīs griež! pretīgi skan! kā jūs vispār kaut ko tādu izvēlējāties? fuj!'' un bieži vien atzīme arī tika pazemināta, pamatojoties uz viņas subjektīvo viedokli.
Tas tā, atkāpe no tēmas, bet skolotāju neobjektivitāte, diemžēl, nav retums.

Man sākumskolā bija sporta skolotājs,kurš meitenes sauca par kazām un palīgs,kurš,esmu diezgan pārliecināta,bija(ir) pedofils. :-|

Nav, nav puišiem un meitenēm vienādi. Jādara tas pats, tikai reizes atšķiras. Mums tādai bumbas mešanai meitenēm bija divreiz mazāk jāiemet no konkrētās vietas, bet mēģinājumu skaits gan laikam bija tāds pats kā puišiem :D

Bet par to, ka skolotāja pasmejas un neparāda... vai tik mums nav bijusi viena un tā pati skolotāja, precīzi manas pamatskolas skolotājas rīcība :D

Man liekas ka cilvēks ir jāvērtē pēc viņa dotajām spējām.
Atceroties visās skolās sporta stundas, tad kas man likās bija lielākais mīnus ir ka netika veiktas pārbaudes mācību gada sākumā lai noteiktu apmēram cik konkrētais audzēknis vispār drīkst darīt.
Jo ja viens ir spējīgs noskriet tos 10 lielos apļus bez apstājas un uzreiz pēc tam pievērsties nākamajai aktivitātei, citam vienkārši nav tādas spējas un vajadzēs jau pēc tiem pašiem 4 apļiem, 10 min atpūtu lai atgūtos.

Kā ar protams sporta stunda kā tāda un atzīmes nav īsti godīgi, ja salīdzina ka jāskrien 10 lielie apļi cilvēkiem kam aktivitāte ir ļoti maza kopā ar cilvēkiem kuri reāli iet vel papildus uz trenniņiem un skrien tādas distances katru dienu jau gadiem. . .

Kā ar no pieredzes, man ir šausmīgs naids pret voleibolu.. Kāpēc? Tāpēc ka man neviens nav iemācijis nekad pareizi viņu mest un es pat rezultātā nespēju pāri tīklam viņu pārsist a skolotājs tik malā stāv un skaita cik bumbas no 10 metieniem es pārmetu . . A vot es nevienu nespēju, bet tā vietā lai normāli pateiktu kā pareizi jādara skolotājs tik stāv un atzīmē.

Vispār man ar gribās lai tie paši sporta skolotāji iesaistās nodarbībās, savādāk sporta tērpos es viņus redzu vienmēr, bet reāli pašus kaut skrienam neesmu ne reizi redzējusi :D

Man arī riebās sporta stundas, jo vienīgais, kas man padevās, bija vingrojumi uz matrača - kūleņi, tiltiņi, presītes, vēl arī īsie gabali - 30, 60 m. Ar tiem vienmēr nopelnīju labas atzīmes. Bumbiņu aizmest nevarēju, krosiņu noskriet nespēju, basketbolā biju tizla utt utt utt. Uzskatu, ka vajadzētu pilnīgi citu sistēmu sporta stundās, nevis visādus elementus kārtot uz atzīmi.

Vienīgās aktivitātes kas man sporta stundā patika bija bagmintons, tautas bumba, flordbols un basīša soda metieni. Šīs nodarbes man patika tāpēc ka tur nelika atzīmes, tur bija tīri normāla izskriešanās un sevis nodzīšana ja gribēja, bet tai pašā laikā mierīgs prāts nevis jābesijās laukā par to cik dabūšu.

Goda vārds man katru sporta stundu bija stress, jo katru sporta stundu tika liktas atzīmes tik pat kā par kaut ko tādu ar ko es iepriekš vienkārši nebiju darījusi, vai atkal ko tādu kas prasa izturību kas man vienkārši nebija. Un tad nu tev 10-15 viegli pastāsa par to kasbūs jādara, kādā secībā un ļauj pāris minūtes iesildīties, bet tas ne tuvu nav gana laiks lai apgūtu kādu specifisku prasību.

Man līdzīgi kā Diversijai - pamatskolā sporta skolotāja bija briesmīga - viņa strādāja tikai ar tiem skolēniem, kuri apmeklēja trenniņus, pārēji savā nodabā varēja mētāt bumbas un pelnīt četriniekus. Nabadzīgākiem bērniem lika ar zobu birsti tīrīt sporta apavus, ja tie nelikās pietiekami tīri un svaigi.
Vidusskolā mācījos citā skolā un tur sporta skolotāja bija lieliska, viņa tiešām mani iedvesmoja sporta stundās un sāku apmeklēt volejbola trenniņus, ātri visu apguvu, braukāju uz sacensībām. Reizēm bastoju stundas un tās pavadīju sporta zālē, jo mēs varējām piedalīties arī citu klašu stundās.

Un, manuprāt, tas ir pats galvenais - motivēt skolēnus sportot, nevis radīt riebumu pret sportu, liekot sliktas atzīmes tiem, kas kaut ko nespēj izdarīt.

Nav, nav puišiem un meitenēm vienādi. Jādara tas pats, tikai reizes atšķiras. Mums tādai bumbas mešanai meitenēm bija divreiz mazāk jāiemet no konkrētās vietas, bet mēģinājumu skaits gan laikam bija tāds pats kā puišiem

Vismaz man viena jauka atmiņa būs mūža, ka savā puišu kurša biju vienīgā īsā meitene kura iemeta pirmajā mēģinājuma reizē 7 soda metienus, kamēr mani garie, sportiskie čaļi neviens pat sekmīgi nebija :D Vot tāda pieredze atstāj tevi ar velmi gribēt vel to darīt.
Vai ar flordbolā kad izcīni uzvaras vārtus uz soda metieniem pret čalīti vārtos kas trennējas hokejā, līdz skolas beigām garantēta vieta komandā kad tiek spēlēts flordbols :D

Man jau liekas ka katram audzēknim vajag vienkārši atrast to spēli, vai aktivitāti kas viņu piesaista vai izdodas, tad pat skolotājiem nevajadzētu tik ļoti dzenāt lai dara, lai bērni paši izvēlas to kas viņiem izdodas.

Rakstam viennozīmīgi piekrītu.
Es ar sporta skolotāju sakasījos par to atzīmju tabulu. Sprintā, tāllēkšanā 10 balles atbilda tādam laikam un tālumam, ko var izpildīt tikai meitene, kura jau 5-7 gadus trenējas vieglatlētikā un brauc uz Latvijas čempionātu.
Tātad mums nav nemaz izredžu dabūt tādu rezultātu.
Tomēr atskaitot divas reizes gadā, kad notika šī debīlā mērīšana pēc tabulas (nezinu, kāpēc viņš to darīja), sporta skolotājs bija foršs, ieskaitēm gatavojāmies, trenējāmies, bija iesildīšanās, atzīmi arī varēja dabūt ar attieksmi pret darbu, pareizu tehniku, un galvenokārt - izaugsmi (lai gan kāda tur baigā izaugsme, ja visi sporta veidi jāuztrenē pie tik maza stundu skaita). Arī par dzīvi arī parunājām, vispārīgi par sporta nozīmi dzīvē. Viņš arī saprata, ka sāpēt var ne tikai vēders vai kāja, bet dvēsele, kā pats teica.

Ļoti apskaužu tās, kurām bija peldēšana. (s)

Jums sports bija kopā ar puišiem?