Situācija tāda- atkal uznācis bums, ka gribas visu te LV pamest un doties prom.
Bail, ka nožēlošu, esmu jau dzīvojusi ārzemēs 3 gadus, atgriezos Latvijā, gandrīz uzreiz atradu darbu un divus gadus viss bija ok, bet tagad kārtējo reizi izšķīros no puiša ar kuru bijām kopā jau sen, bet viss ir ļoti sarežģīti.... un viena ar savu algu izdzīvot nevaru, nu varu, bet ļoti grūti, jāsamazina izdevumi no visām pusēm, bet rēķini jāmaksā, ceļa izdevumus samazināt nevar, jāēd, jāģērbjas. Algas pielikumu nedabūšu, bet gribas kaut ko vairāk, kaut vai mašīnu nopirkt, pārvākties no vecāku mājas.
Bet ja neskaita mazo algu, tad viss te patīk, ar ģimeni attiecības labas, draugi super, darbs_ patīk ļoti, kolēģi_ labākie, nu viss būtu lieliski, ja tik nauda vairāk būtu.
Domāju, ka varētu braukt uz Nīderlandi, bet noteikti par fabrikas darbu neko labāku nedabūšu.
Gribētu te atrast kādu papildus darbu, nu kaut vai pa vakariem kādu biroju iztīrīt, bet manā pilsēta caur sludinājumiem neko tādu nepiedāvā, paziņām arī nekas tāds nav.
Ehh, nezinu ko gribu no Jums, laikam vienkārši šis nomāc manu prātu jau ilgi, ka nākas rakstīt, lai vieglāk paliek.
Jums nav bijis tā ka uznāk mirkļi un liekas visu te pametīsiet un dosieties prom? kādu lēmumu pieņēmāt_ aizbraucāt, palikāt, nožēlojat?
Un jā, līdzbraucēju man nav, ja braukšu tad viena, pie svešiem cilvēkiem ar cerību, ka neapčakarēs ar visām darbā iekārtošanās padarīšanām un dzīvošanu.
605
