Cīņa pret homoseksuālistu propogandu.

Zoofīli traucē dzīvniekiem, pedofīli - bērniem, bet transvestīti un homoseksuāļi - vai tad tie tevi izvaro?

pedofili-maniaki traucē bērniem

vnk maniaks var traucēt sievietēm utt

mūsdienās pedofilu birku uzliek jebkuram 18+ čalim, kurš satiekas ar zem 18 gadīgām, lai gan patiesībā viņi abi izvēlas stāties attiecībās un mīlēt viens otru un tikai debilie likumi ar gadu atšķirībām liek viņiem slēpt attiecības un nogaidīt kamēr vienam vai otram paliks 18 gadi

tas nav normāli, tā ir tumsonība

bet transvestīti un homoseksuāļi - vai tad tie tevi izvaro?

Homoseksuāļi traucē pieaugušiem cilvēkiem. Kas nav skaidrs?

Mums nav skaidrs kā tieši viņi tev traucē, pastāsti, neslēp! Paliks vieglāk! ;-)

Ar ko traucē? Konkrēti? Kā tavā ikdienā viņi traucē? :D

Tas man atgādina strīdus starp reliģijām vai kofnesijām - viens otram it kā traucē, bet ar ko un kāda starpība, ko kurš dara savā privātajā dzīvē - paši nezina :) Galvenais tik parādīt ar pirkstu uz otru.

Ar ko traucē? Konkrēti? Kā tavā ikdienā viņi traucē?

Ar savu slimo propogandu, ar to, ka viņi tik svētu lielu, kā laulību grib padarīt legālu arī savā starpā, ar to, ka viņi grib adoptēt bērnus. Man turpināt? Saprotu, ka jūs esat sievietes un geji pēc domāšanas ir līdzīgi jums, un jūs cenšaties aizstāvēt savus sugas brāļus, taču paldies Dievam lielākā daļa Latvijas vēl nedzīvo propogandas varā.

Man ir neitrāla attieksme pret homoseksuāļiem. Nekādā ziņā nepielīdzinu viņus nekādiem pedofīliem vai kaut kam tādam, jo tas ir pilnīgi absurds. Man nekas nebūtu pretī, ja beidzot pieņemtu likumu par viendzimumu laulību atļaušanu. Kāpēc gan divi ilgstoši kopā dzīvojoši vīrieši/sievietes nevarētu oficiāli reģistrēt savu kopābūšanu, tādējādi arī iegūstot sociālās garantijas, kas šobrīd ir tikai heteroseksuālajiem precētajiem pāriem. Un vai kāds adoptēts bērniņš daudz laimīgāks nejustos pie diviem tētiem/mammām nevis augot bērnunamā?!

Par praidu gan man ir pāris neskaidrības? Piemēram, kāpēc jāģērbjas tādos tērpos kā tur dažreiz var redzēt? Ok, Latvijā jau laikam īsti tik crazy tērpos neviens neģērbjas.

Homoseksualitāte psihiatrijā
Līdz pat septiņdesmito gadu sākumam ASV psihiatrijā homoseksualitāte tika klasificēta kā garīga saslimšana. Kā seksuāls traucējums tā bija iekļauta Garīgo slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, DSM), uz ko oficiāli atsaucās, diagnosticējot garīgos traucējumus ne vien ASV, bet arī daudzviet citur pasaulē. Pieaugot homoseksuālistu aktīvistu politiskajai ietekmei, tika izveidota īpaša komisija, kurai bija jāpārskata homoseksualitātes statuss, taču starp tās locekļiem netika iekļauts neviens psihiatrs, kurš uzskatīja, ka homoseksualitāte nav normāla parādība. Zinātnisku konferenču laikā geju aktīvisti organizēja skaļas protesta akcijas, lai palielinātu spiedienu uz Psihiatrijas asociāciju. Homoseksuālisti vēlējās, lai viņus uzskata par indivīdiem, kas gluži vienkārši izdarījuši atšķirīgu seksuālo izvēli, nevis cilvēkiem, kas novirzījušies no normas. Dr. Bībers (Bieber) norādīja, ka DSM-II iekļautas arī vairākas citas slimības, kas pilnībā neatbilst kritērijam ”izraisa ciešanas un sociālo nespēju”, kas tika izmantots, lai definētu traucējumus. Starp tām bija vojerisms, fetišisms, seksuālais sadisms un mazohisms. Dr. Spicers (Spitzer) no Amerikas Psiholoģijas asociācijas uz to atbildot teica, ka, iespējams, arī tos visus vajadzētu svītrot no DSM-II, un, ja sadisti un fetišisti sāktu apvienoties organizācijās, tad arī viņu patoloģijas tiktu pasludinātas par normālām.
Psihiatrijas asociācijas balsojums tika noorganizēts neparasti steidzīgi, apejot līdzīgos gadījumos parastās procedūras.
Īsumā faktori, kas noteica asociācijas lēmumu svītrot homoseksualitāti no DSM-II, bija šādi:
Geju aktīvistiem bija spēcīga ietekme uz psihiatriem un viņu domāšanu. Liberāli noskaņotie un līdzjūtīgie psihiatri bija pārliecināti, ka homoseksualitātes iekļaušana starp psihiskiem traucējumiem tikai veicina aizspriedumus pret homoseksuālistiem. Termina svītrošanu no rokasgrāmatas viņi uzskatīja par cilvēcīgu, progresīvu rīcību. Psihiatri vienojās par jaunu principu, kā definēt psihiskos traucējumus; saskaņā ar to Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā iekļāva tikai tos traucējumus, kas pacientam radīja ciešanas vai pielāgošanās problēmas.
Tā rezultātā homoseksualitāte kā seksuālas dabas traucējums 1973. gadā tika izsvītrota no Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas. Tomēr tajā palika kategorija ar nosaukumu ”egodistoniska homoseksualitāte – gadījums, kad homoseksuālā orientācija pašam cilvēkam sagādā ciešanas un mokas”. Vēlāk no DSM-III tika izsvītrota arī tā, līdz ar to homoseksualitāte vairs vispār netiek pieminēta.
Taču izskatās, ka par spīti balsojuma rezultātiem lielākā daļa asociācijas locekļu turpināja homoseksualitāti uzskatīt par patoloģiju. Četrus gadus vēlāk veikta aptauja atklāj, ka 69% psihiatru homoseksualitāti uzskatīja par ”patoloģisku adaptāciju”. Arī kāda daudz nesenāka aptauja liecina, ka joprojām vairums psihiatru visā pasaulē ir pārliecināti, ka homoseksuāla uzvedība norāda uz garīgu saslimšanu.
(http://www.narth.com/docs/mentaldisorder.html).

Ar homoseksuālismu saistītās slimības
1. Garīgās saslimšanas
1999. gada oktobrī Vispārējās psihiatrijas arhīvi (Archives of General Psychiatry) publicēja divus pētījumus par homoseksualitāti un garīgo veselību. Pirmais no tiem, ”Seksuālā orientācija un pašnāvnieciskums: salīdzinošs pētījums par pieaugušiem vīriešiem” (“Sexual Orientation and Suicidality: A Co-twin Control Study in Adult Men”), kura autori bija Ričards Herels (Richard Herrel) un viņa līdzstrādnieki, atklāja, ka seksualitāte, kas vērsta uz tā paša dzimuma personām, ir būtiski saistīta ar pašnāvnieciskumu. Cilvēkiem, kuriem bija tā paša dzimuma partneri, 2,4 reizes biežāk nekā viņu vienaudžiem bija sastopamas domas par nāvi; pastāvēja 4,4 reizes lielāka iespēja, ka viņi izjutīs vēlmi mirt; 4,1 reizi lielāka iespēja, ka viņiem būs pašnāvniecisks noskaņojums; 6,5 reizes lielāka iespēja, ka viņi veiks pašnāvības mēģinājumu; 5,1 reizes lielāka iespēja, ka viņiem ir saskatāms kāds no simptomiem, kas liecina par pašnāvniecisku noskaņojumu. Arī pēc tam, kad no šiem skaitļiem tika atrēķināti gadījumi, kas saistīti ar noziedzīgu vardarbību un tādiem depresīviem simptomiem, kam nav sakara ar pašnāvnieciskumu, joprojām visās pašnāvības simptomu kategorijās, izņemot vēlmi mirt, neapšaubāmi bija vērojama korelācija ar homoseksuālu orientāciju.
Otrs darbs ar nosaukumu ”Homoseksualitāte un garīgās saslimšanas” (“Homosexuality and Mental Illness”), kura autors bija Dž. Maikls Beilijs (J. Michael Bailey), balstījās uz Jaunzēlandē veiktu pētījumu, kas sekoja 1007 cilvēku dzīvei jau kopš viņu dzimšanas brīža. Kad šie cilvēki sasniedza 21 gada vecumu, tika konstatēts, ka procentuāli starp tiem 28 no viņiem, kas bija geji, lesbietes vai biseksuāli orientēti, bija daudz vairāk to, kas cietuši no garīgās veselības traucējumiem, nekā starp pārējiem 979, kas bija heteroseksuāli.
2001. gada janvārī Vispārējās psihiatrijas arhīvi (Archives of General Psychiatry) izdeva vēl vienu pētījumu ”Uz sava dzimuma personām vērsta seksuālā uzvedība un psihiatriskie traucējumi: Nīderlandē veiktā pētījuma atklājumi par garīgo veselību un tās traucējumu izplatību” (“Same-Sex Sexual Behavior and Psychiatric Disorders: Findings from the Netherlands Mental Health Survey and Incidence Study (NEMESIS)”); tā autori bija Sendforts (Sendfort) un viņa līdzstrādnieki. Tajā bija teikts, ka homoseksuāliem cilvēkiem psihiatriski traucējumi sastopami biežāk nekā heteroseksuāli orientētiem. Salīdzinot homoseksuālus un heteroseksuālus vīriešus, pētnieks atklāja, ka pirmajiem 12 mēnešu laikā ir 2,94 reizes lielāka iespēja ciest no garastāvokļa traucējumiem, kā arī 2,61 reizi lielāka iespēja piedzīvot trauksmes sajūtu. Savukārt homoseksuālām sievietēm konstatēja 4,05 reizes lielāku varbūtību, ka viņas 12 mēnešu laikā cietīs no kāda veida atkarības, salīdzinot ar heteroseksuālām sievietēm. Tāpat arī lielāks skaits homoseksuāli orientēto savas dzīves laikā divas vai vairākas reizes piedzīvoja kāda veida garīgos traucējumus.
Svarīgi uzsvērt, ka Nīderlandes sabiedrība pret gejiem noskaņota ļoti draudzīgi un vēlīgi. No tā varētu secināt, ka nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka paaugstinātus garīgo slimību rādītājus starp homoseksuālistiem izraisa ”sabiedrības noraidošā un neiecietīgā attieksme”.

Ar homoseksualitāti saistītie pētījumi
Gadu gaitā ir veikti daudzi zinātniski pētījumi, lai atklātu homoseksualitātes cēloņus, un to nolūks visbiežāk ir bijis atspēkot faktu, ka homoseksualitāte ir izvēles jautājums. Tomēr neviens no šiem pētījumiem nav piedāvājis pietiekami pārliecinošus argumentus, un rezultātā ir radušās dažādas atšķirīgas teorijas.
Homoseksualitātes pētījumi vērsušies galvenokārt trīs virzienos:
1) anatomisko atšķirību pētījumi;
2) ģenētiskā analīze;
3) bioloģisko cēloņu meklējumi.
1.Anatomiskās atšķirības
Simons Levejs (Simon LeVay), kurš pats atzinis, ka ir homoseksuālists, 1991. gadā publicēja pētījumu, kas guva ievērojamu atbalsi plašsaziņas līdzekļos. Levejs paziņoja, ka atradis neiroanatomiskas atšķirības starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem. Šī jautājuma pašreizējās aktualitātes cēlonis lielā mērā ir plašā publicitāte, ko guva Leveja veiktā INAH3 (hipotalama priekšējās daļas trešā starpkodola) izpēte; šis starpkodols vīriešiem normāli ir trīs reizes lielāks nekā sievietēm. Levejs salīdzināja hipotalama uzbūvi 19 homoseksuāliem vīriešiem, kuri visi bija miruši ar AIDS, 16 heteroseksuāliem vīriešiem, no kuriem ar AIDS bija miruši 6, un 6 sievietēm, kuru

seksuālā orientācija nebija zināma. Viņš atklāja, ka INAH3 heteroseksuāliem vīriešiem bija divas līdz trīs reizes lielāks nekā homoseksuāliem vīriešiem.
Leveja pētījums bija pirmais, kas norādīja, ka pastāv neiroanatomiskas atšķirības starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem, tādēļ, protams, tas izraisīja neskaitāmas diskusijas par šī atklājuma zinātnisko un sociālo nozīmi. Daudzi homoseksuālistu aktīvisti apgalvoja, ka pētījums apstiprina viņu argumentus par to, ka daži cilvēki jau piedzimst homoseksuāli, nevis kļūst par tādiem vēlāk pēc pašu izvēles. No tā viņi secināja, ka homoseksuālistiem pienākas aizsardzība pret diskrimināciju. Kaut arī daudzi zinātnieki apstrīdēja Leveja metodoloģiju un secinājumus, plašsaziņas līdzekļi viņu pretargumentiem nepievērsa īpašu vērību.
1992. gadā divi zinātnieki no Kalifornijas universitātes Losandželosā – neirobioloģijas profesors Rodžers Gorski un pētniece Laura S. Allena – paziņoja, ka atklājuši citu neiroanatomisku atšķirību starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem (L.S. Allen, R. Gorski, Proceedings of the National Academy of Sciences, 89:7199-202). Viņi atklāja, ka smadzeņu saiklis (samērā neliels abas smadzeņu puslodes savienojošs aksonu kūlītis), kas sievietēm normāli ir lielāks nekā vīriešiem, homoseksuāliem vīriešiem ir lielāks nekā heteroseksuāliem vīriešiem. Līdzīgā pētījumā Diks F. Svābs (Dick F. Swaab) kopīgi ar saviem palīgiem Nīderlandes Smadzeņu izpētes institūtā konstatēja, ka hipotalamā atrodamais veidojums, pazīstams kā the central subdivision of the bed nucleus of the stria terminalis, vīriešiem ir lielāks nekā sievietēm, un tāpat arī vīriešiem lielāks nekā transseksuāļiem, kas dzimuši kā vīrieši. (J.N. Zhou et al., Nature, 378:68-70, 1995).
Visus šos anatomiskos pētījumus nopietni kritizēja Viljams Beins (William Byne), Neiropsihisko slimību pētījumu Neiroanatomijas laboratorijas direktors Sīnaja kalna medicīnas centrā Ņujorkā. ”Galvenā problēma ir tā, ka jau kopš pagājušā gadsimta vidus ir bijuši neskaitāmi paziņojumi par it kā atklātām atšķirībām cilvēku smadzeņu uzbūvē, kas nosaka ar seksualitāti saistītus jautājumus. Tomēr neviens no tiem nav ticis apstiprināts ar faktiem, izņemot to, ka vīriešiem caurmērā ir nedaudz lielākas smadzenes nekā sievietēm. Iemesls ir tāds, ka ir ārkārtīgi grūti veikt pētījumus par cilvēka smadzeņu uzbūvi. Protams, būtu pārsteidzoši, ja smadzenēs nebūtu nekādu ar dzimumu saistītu atšķirību, jo šādas atšķirības taču ir sastopamas gandrīz visās orgānu sistēmās, tomēr šobrīd mēs nevaram droši pasacīt, kādas tieši ir šīs atšķirības.
Beins arīdzan norāda, ka pat tad, ja šādas ar dzimumu un seksualitāti saistītas atšķirības patiešām pastāv, Leveja pētījuma ticamību varētu mazināt tas apstāklis, ka visi geji, kuru smadzeņu uzbūvi viņš pētīja, bija miruši ar AIDS. Levejs pats gan uzsvēra, ka viņš novērsis jebkādas kļūdas iespējamību, jo pētījis arī tādu heteroseksuālu vīriešu smadzenes, kuri miruši ar AIDS, kā arī iekļāvis pētījumā vienu geju, kurš miris citu iemeslu dēļ. Dr. Viljams Beins uz to atbildēja šādi: ”Tas, ka iekļāva arī dažus ar AIDS mirušus heteroseksuālus vīriešus, nav pietiekami, lai novērstu nepareizus secinājumus, kas varētu rasties tādēļ, ka gandrīz pilnīgi visiem vīriešiem, kam ir AIDS, nāves brīdī ir ievērojami pazemināts testosterona līmenis. To izraisa vai nu pati slimība, vai arī ārstēšanas blakusefekti. Tādējādi ir iespējams, ka INAH3 izmēru izmaiņas, ko Levejs saistīja ar seksuālo orientāciju, patiesībā radās AIDS izraisītu hormonālu anomāliju rezultātā.” (E. Byne, "The Biological Evidence Challenged," Scientific American (May 1994): 50-5).
Kā piemēru Beins min faktu, ka daudzi AIDS slimnieki pirms nāves cieš no sēklinieku atrofijas, un, tā kā ir zināms, ka dzimumdziedzeru hormoni dzīvniekiem regulē vairāku hipotalamā esošu kodolu izmērus, nevar izslēgt slimības iespējamo ietekmi arī uz INAH3.
Vēl viena vājā vieta Leveja pētījumā ir tas, ka pat starp tiem nedaudzajiem paraugiem, ko viņš izpētīja, bija sastopami izņēmumi – dažiem no homoseksuāļiem hipotalama struktūras bija lielākas nekā heteroseksuālajiem vīriešiem. Arī pats Levejs atzina, ka šie izņēmumi ”varētu norādīt, ka, iespējams, seksuālā orientācija, lai arī tai ir būtiska ietekme, nav vienīgais faktors, kas nosaka INAH3 izmēru”.
Pēc Leveja pētījuma citi pētnieki ir atklājuši, ka smadzeņu struktūru izmaiņas var izraisīt dzīves laikā pieredzētais. 1997. gadā Marks Brīdlovs (Marc Breedlove), psihologs no Kalifornijas Universitātes Berklijā, publicēja pētījumu, kas pierādīja, ka seksuālā aktivitāte maina žurku mugurkaula smadzeņu daļu uzbūvi. ”Šis atklājums pierāda to, ko mēs teorētiski jau zinājām – seksuālā pieredze var izmainīt smadzeņu uzbūvi gluži tāpat, kā to var izmainīt gēni,” sacīja Brīdlovs. ”Atrodot smadzenēs kādas uzbūves atšķirības, nav nekāda pamata pieņemt, ka tās izraisījuši gēni. Vienkārši nav zināms, kā tās radušās.” Bez tam viņš norāda: ”Iespējams, ka atšķirības seksuālajā uzvedībā izraisa atšķirības smadzenēs (nevis otrādi).” (Pat McBroom, "Sexual Experience May Affect Brain Structure," Berkeleyan campus newspaper , 19 November 1997).
Patiešām, arī pats Levejs kritizēja savu pētījumu: ”Ir būtiski uzsvērt to, ko es neatradu. Es nepierādīju, ka homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, nedz arī atradu ģenētisku cēloni tam, ka cilvēks ir gejs. Es neatklāju, ka geji jau piedzimstot ir tādi; tas ir visaplamākais secinājums, ko cilvēki mēdz izdarīt, iepazīstoties ar manu pētījumu. Es arī nenorādīju kādu īpašu geju centru smadzenēs. INAH3 drīzāk ir nevis viens atsevišķs geju smadzeņu kodols, bet gan daļa no kodolu ķēdes, kas saistīta ar vīrieša un sievietes seksuālo uzvedību. Turklāt, tā kā es pētīju pieaugušo smadzenes, mēs nevaram zināt, vai uzbūves atšķirības tur bija jau kopš dzimšanas, vai arī tās parādījās vēlāk.” Levejam pieder arī interesants novērojums par to, cik liela nozīme var būt uzskatiem par homoseksualitātes cēloni: ”(..) cilvēki, kuri uzskata, ka geji un lesbietes jau piedzimst homoseksuāli, arī drīzāk atbalstīs homoseksuālistu tiesību ievērošanu.” (The Innate-Immutable Argument Finds No Basis in Science. In Their Own Words: Gay Activists Speak About Science, Morality, Philosophy. A. Dean Byrd, Ph.D.; Shirley E. Cox, Ph.D.; Jeffrey W. Robinson, Ph.D., Salt Lake City Tribune: May 27th, 2001).

Homoseksuālisms ir patoloģija
Propagandējot homoseksuālismu, viņi nestāsta, ka homoseksuāļi mirst vidēji par 20 – 30 gadiem agrāk kā normāli cilvēki. Viņi aktīvi propagandē savu dzīvesveidu, tiecoties palielināt savu skaitu uz naivu un nezinošu pusaudžu rēķina. Viņi nestāsta par homoseksuālistu vientuļajām un nelaimīgajām vecumdienām. Vecs homoseksuālists pilnīgi nevienam nav vajadzīgs. Viņi runā par brīvību, bet, pielīdzinot pataloģiju normai, praktiski liedz apmānītajiem un maldinātajiem bērniem izvēles brīvību.

Mums mēģina iestāstīt, ka vecāki var būt arī viendzimuma pāri. Ja cilvēkiem patīk viendzimuma seksuālās attiecības, tad kādēļ gan viņiem nedot arī audzināt bērnus, jo viņi taču ir tādi pat cilvēki, bet bērniem šis apstāklis esot vienaldzīgs. Fakti gan saka ko citu.

Teksasas universitātes profesors Marks Regnerus 2010.gadā veica pētījumus saskaņā ar kuriem 25% bērniem, kuri ir izauguši viendzimuma „ģimenēs”, ir suicidālas tieksmes. 60% šādu bērnu ir problēmas noteikt savu seksuālo identitāti. Visbeidzot trešdaļu viendzimuma pāru „ģimenēs” augušo bērnu tika seksuāli izmantoti no savu „vecāku” puses. Tieši tāpēc homoseksuālisti tik aktīvi un tik neatlaidīgi iestājas par viendzimuma pāru bērnu adopcijas atļaušanu, jo viņiem ir nepieciešami bērni savu seksuālo vēlmju apmierināšanai.

2. Ģenētiskā analīze
Dvīņu pētījumi
Pētot homoseksuālistus, gan vīriešus, gan sievietes, kuri ir dvīņi, J. M. Beilijs (J. M. Bailey) no Ziemeļrietumu Universitātes un viņa līdzstrādnieki paziņoja, ka viņi atraduši skaidru apliecinājumu tam, ka homoseksualitāte tiek nodota ģenētiskā ceļā. Pētījumā iekļauto geju identiskie dvīņi 52% gadījumu arī bija geji, tāpat 22% gadījumu bija ar neidentiskajiem dvīņubrāļiem, bet tikai 11% gadījumu arī adoptētie brāļi bija geji. (J.M. Bailey, R.C. Pillard, Archives of General Psychiatry, 48:1089-1096, 1991).
Līdzīgi arī lesbietēm 48% identisko dvīņu, 16% neidentisko dvīņumāsu un tikai 6% adoptēto māsu bija lesbietes. (J.M. Bailey et al., Archives of General Psychiatry, 50:217-223, 1993). Bez šiem ir bijuši vēl tikai ļoti nedaudzi (ja vispār kāds) ticami pētījumi, kas apliecinātu neiroanatomiska vai ģenētiska tipa sakarības sieviešu homoseksualitātei.
Varētu šķist, ka vīriešu dvīņu pētījums apstiprina, ka homoseksualitātes cēlonis slēpjas gēnos, jo identiskajiem dvīņiem taču ir vienādi gēni. Tomēr, atbilstoši Beilija un Pilarda pētījumam, tikai 9,2% geju brāļu (ne dvīņu) paši bija geji. Šim procentam taču vajadzētu būt tādam pašam kā neidentiskajiem dvīņiem! Un adoptēto brāļu procentam savukārt vajadzētu būt vēl zemākam nekā ne-dvīņu procentam, bet tas izrādījās augstāks (11%). (J.M. Bailey, R.C. Pillard, "A Genetic Study of Male Sexual Orientation," Archives of General Psychiatry 48 : 1089-96).
Analizējot medicīniskas liecības, kas norādīja uz homoseksualitātes bioloģiskiem cēloņiem, Dr. Viljams Beins (William Byne) uzsvēra cita tipa dvīņu studiju nepieciešamību. Viņš rakstīja: ”Ja mēs nezinām, kādu iespaidu uz seksuālo orientāciju atstāj pusaudža gadu pieredze, ir ļoti grūti saprast, ko izraisa kopīgi gēni un ko – kopīga vide. Lai atrisinātu šo problēmu, nepieciešams pētīt dvīņus, kas uzauguši šķirti.” Citi mediķi arī kritizējuši Beilija pētījumu par to, ka tajā pārvērtēta ģenētisko faktoru ietekme.
Tāpat Beins arī norāda, ka dvīņi pētījumā tika iesaistīti ar geju izdevumos publicētu sludinājumu palīdzību. ”Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka tie identisko dvīņu pāri, kuriem ir daudz kā kopīga, drīzāk atsauksies uz šādiem sludinājumiem nekā tie, kuri ir atšķirīgi. Tas varētu novest pie patiesībai neatbilstošiem skaitļiem un secinājumiem par to, ka homoseksualitāti nosaka mantotais ģenētiskais materiāls.”
Beilijs vadīja vēl vienu pētījumu, kas tika publicēts žurnāla Journal of Personality and Social Psychology 2000. gada marta numurā. Šis pētījums norādīja, ka viņa iepriekš šķietami atklātā gēnu ietekme, kas it kā nosaka homoseksualitāti, īstenībā varētu būt daudz nenozīmīgāka. Beilijs nosūtīja aptaujas anketas visiem dvīņu pāriem, kas ietilpa Austrālijas Dvīņu reģistrā; no kopumā 27 identisko dvīņu pāriem, kuros vismaz viens brālis bija gejs, tikai 3 gadījumos geji bija abi brāļi, bet starp 16 neidentisko dvīņu pāriem nebija neviena, kuros abi brāļi būtu homoseksuāli. Līdzīgi rezultāti tika iegūti arī lesbietēm.
Beilijs apgalvo, ka viņa iegūtie dati par vīriešiem liecina, ka kopumā seksuālās orientācijas pārmantojamības procents varētu būt 25-75% atkarībā no pieņēmumu skaita.
Beilija līdzstrādnieki arī iztaujāja par bērnības perioda vidi ģimenē tos identiskos dvīņus, kuru seksuālās orientācijas bija atšķirīgas. Atklājās, ka vienu un to pašu vidi katrs no dvīņiem uztvēra dažādi; tieši šīs uztveres atšķirības tad arī vēlāk vienu no dvīņiem padarīja par homoseksuālistu, bet otru ne. (N. E. Whitehead, Ph.D.)
http://www.narth.com/docs/whitehead.html
Ph.D. N.E. Vaithedu (N.E. Whitehead), Homoseksualitātes pētījumu un terapijas Nacionālās asociācijas (National Association for Research and Therapy of Homosexuality (NARTH)) pārstāvi, identisko dvīņu pāru procents, kuros abi brāļi bija geji, mudināja uz pārdomām par to, vai tie varēja būt gēni, kas viņus ”pamudināja uz šādu rīcību”. Vaitheds secina, ka tas nav iespējams:
”Ievērojami iespaidot gēni varētu tikai dažus, bet pat attiecībā uz šiem dažiem iespaids nevarētu būt nepārvarams. Ir konstatēts, ka 79% gadījumu ģenētiski faktori ietekmē no kokaīna smagi atkarīgu sieviešu uzvedību; tāds pats vai nedaudz augstāks procents konstatēts pacientiem, kas cieš no ADHD (Attention Deficit Hyperactivity Disorder), uzmanības trūkuma izraisītas hiperaktivitātes. Tas, ka nekad netiek konstatēta 100% ietekme, norāda, ka pat atkarīgos un tos, kuriem ir spēcīga nosliece uz kādiem traucējumiem, var ietekmēt ārēji apstākļi. Tātad pat tad, ja dažiem homoseksuālisms izraisa tikpat spēcīgu atkarību kā kokaīns, tie nebija gēni, kas viņus ”pamudināja uz šādu rīcību”.
Lai labāk izprastu šo problēmu, ir noderīgi salīdzināt hipotēzi par gēniem, kas izraisa homoseksuālismu, ar jautājumu – vai vainojami gēni, ja meitenei iestājas grūtniecība 15 gadu vecumā? Iespējams, gēni nosaka to, ka viņas āriene piesaista zēnu uzmanību, tomēr, vai viņai iestāsies grūtniecība, atkarīgs no tā, vai viņa dzīvo amišu kopienā vai lielpilsētā; vai sabiedrība, kurai viņa pieder, ir konservatīva vai liberāla, vai tajā lieto kontracepciju un vai vecāki vakaros ir prom no mājām.

50% pedofilu ir homoseksuālisti. ASV eksistē „boyloveru” asociācija (NAMBLA; http://www.nambla.org/ ), kura iestājas par pedofilijas legalizāciju. ASV līdzīgi kā citur pasaulē homoseksuālistu īpatsvars ir apmēram 3%, bet tieši viņi veic 30% noziegumu pret bērniem.

Pēc zinātnieku pētījumiem, veikt izmaiņas galvas smadzeņu daļā, kura atbild par seksuālo orientāciju, ir daudz vienkāršāk nekā izārstēt alkoholismu. Bet homoseksuālisti negrib ārstēties, viņi melo, ka viņu slimība ir neārstējama un ka viņi ir normāli.

Nezinātājam var šķist, ka homoseksuālistu skaits ir lielāks kāds tas patiesībā ir, jo plašsaziņas līdzekļos un publiskās profesijās ir liels homoseksuālistu īpatsvars. Tādēļ arī viņu ietekme ir liela. Viņi saka, ka viņu tiesības tiekot ierobežotas, tai pat laikā nepārtraukti visdažādākos veidos notiek homoseksuālisma popularizācija un propaganda.

50% no AIDS slimniekiem ir homoseksuālisti. Inficēties ar AIDS no homoseksuālista ir 4500 reizes lielāka varbūtība nekā no normāla cilvēka.

Tātad gēnu ietekme ir ļoti netieša. Vēl skaidrāk tas kļūst redzams, ja paprātojam nedaudz tālāk – ja šī pati meitene būtu uz mūžu ieslodzīta vieninieku kamerā, vai tad gēnu dēļ viņai iestātos grūtniecība?
Protams, ka ne! Vides (šai gadījumā – zēna) ietekme ir nepieciešama. Gēnu iespaids ir netiešs, jo gēni nosaka olbaltumvielu uzbūvi, nevis cilvēka rīcību.
Līdz ar to identisko dvīņu pētījumu rezultāti ir ļoti svarīgi, lai izprastu iespaidu, ko uz homoseksualitāti atstāj bioloģiskie faktori. Tikai fiziskās iezīmes, kā, piemēram, ādas krāsa, 100% gadījumu sakrīt abiem dvīņiem; citādā ziņā viņi ne vienmēr rīkojas atbilstoši vecāku dotajiem gēniem… ne arī vecāku pamācībām. Šādā aspektā homoseksualitāte ne mazākajā mērā neatšķiras no tādām uzvedības parādībām kā nosliece uz vardarbību, ekstraverts raksturs vai lēmums pieprasīt šķiršanos. Gēnu īpatnības varētu ietekmēt visas šīs parādības, tomēr nevienu no tām gēni nenosaka pilnīgi un galīgi.
Zinātniskā patiesība ir tāda, ka gēni mūs nekad nepiespiež kaut ko darīt; mēs varam gan veicināt, gan apspiest savas ģenētiski noteiktās tieksmes; gan lolot tās, gan pretoties tām. Ja mēs savas slieksmes pastiprinām tūkstošiem reižu, kaut vai, piemēram, tikai ar homoerotisku fantāziju palīdzību, vai tad nav tikai loģiski, ja mums ir grūti no tām atbrīvoties? Līdzīgā veidā mums visiem piemīt ģenētiska vajadzība ēst, bet ir iespējams arī veicināt šo vēlmi un pārēsties, jo ēšana sagādā baudījumu. Ja mēs tā rīkojamies bieži, mēs ne tikai veicināsim savu ģenētisko noslieci uz lieko svaru, bet arī atklāsim, cik grūti izskaust iesakņojušos paradumu.”

Pirms pieņemt jau novecojušos apgalvojumus par to, ka tolerance pret izvirtībām ir neatņemama jaunās, progresīvās pasaules sastāvdaļa, padomājiet vai jūs gribētu, lai jūsu bērni nonāk homoseksuālistu ietekmē. Vai jūs gribat, lai mūsu sabiedrība kļūtu tik „civilizēta” un „progresīva”, ka legalizētu pedofiliju un zoofīliju? Homoseksuālims absolutizē miesaskāri, padarot to par dzīves jēgu. Dabas dotu dzīvības turpināšanas funkciju viņi pataisa par sevis pašapmierināšanas līdzekli, kam viņu izvirtusī fantāzija izdomā visdāžadākās formas un veidus. Vai šādām „vērtībām” jākļūst par mūsu sabiedrības stūrakmeni?! Aizdomājies par to , kamēr vēl nav par vēlu! Homoseksuālisms nav norma, HOMOSEKSUĀLISMS IR PATOLOĢIJA!!!

Vēl viens uzskatāms piemērs tam, ko saka Vaitheds, ir alkoholisms. Ir pierādīts, ka dažiem cilvēkiem piemīt ģenētiska nosliece uz to, tomēr, ja viņi nelieto alkoholu, tad, visticamāk, viņi arī nekļūs par alkoholiķiem.
Tātad tas, vai cilvēks pakļausies kādai ģenētikai nosacītai tieksmei, atkarīgs no viņa paša rīcības un lēmumiem.
”Geju” gēns.
Dīns H. Heimers (Dean H. Hamer), Nacionālā Vēža Institūta (National Cancer Institute) Bioķīmijas laboratorijas Gēnu uzbūves un regulēšanas nodaļas (Gene Structure and Regulation Section) vadītājs, un viņa līdzstrādnieki veica pētījumu par tādu ģimeņu ciltsrakstiem, kurās vismaz divi dēli bija geji. Atklājās, ka šiem cilvēkiem ir ļoti daudz radinieku, kuri ir geji, tomēr nevis no tēva, bet gan no mātes puses. Pieņemdams, ka tas varētu norādīt, ka seksuālā orientācija saistīta ar X hromosomu, Heimers vadīja citu saistītu pētījumu, lai noteiktu, vai kādi X hromosomas DNS fragmenti varētu būt mantoti kopā ar šķietami pastāvošo gēnu, kas nosaka seksuālo orientāciju. 33 pāriem brāļu no 40, kuros abi brāļi bija geji, viņš atklāja šādu fragmentu, kas atradās netālu no X hromosomas garākā atzarojuma gala, vietā, ko sauc par Xq28 un kurā atrodas daži simti gēnu. (D.H. Hamer et al., Science, 261:321-7, 1993). Vēlāk Heimers apstiprināja šo atklājumu, izmeklēdams jaunu ģimeņu grupu un iegūdams tādu pašu rezultātu. (S. Hu et al., Nature genetics, 11:248, 1995).
Heimera pētījumu rezultāti bieži tiek pārprasti. Daudzi uzskata, ka viņš atklājis identisku gēnu secību (Xq2 visu homoseksuālo brāļu X hromosomās. Patiesībā Heimers atklāja, ka katriem diviem brāļiem, kas bija geji, bija saskaņotas gēnu secības šajos fragmentos. Dr. Viljams Beins norāda, ka tas, ja Heimers būtu gribējis ar savu pētījumu kaut ko pierādīt, viņam vajadzētu izpētīt geju heteroseksuālo brāļu Xq28 gēnu secību. Heimers iebilda, ka šāds papildinājums būtu novirzījis viņa pētījumu no galvenā mērķa un padarījis to pārāk izplūdušu. Uz to savukārt Beins atbildēja: ”Pārfrāzējot Heimera teikto, heteroseksuālo brāļu gēnu datu iekļaušana varētu atklāt, ka seksuālo orientāciju nosaka kas cits, nevis gēni.”
1999. gadā Dr. Džordžs Raiss (George Rice), Dr. Neils Rišs (Neil Risch) un Dr. Džordžs Eberss (George Ebers) žurnālā Science publicēja savu secinājumu, līdz kuram bija nonākuši, cenšoties atkārtot Heimera Xq28 pētījumu. Tas bija šāds: ”Mēs neatradām nekādu apliecinājumu tam, ka kāds Xq28 gēnu secības fragments nosaka vīriešu homoseksualitāti.” Viņi turklāt piebilda, ka citai pētnieku grupai, kurā ietilpa Sanderss (Sanders) un citi zinātnieki un kura arī centās atkārtot Heimera pētījumu, tāpat nebija izdevies atrast kādu ģenētisku homoseksualitātes cēloni.
Eberss skaidro: ”Piecu gadu garumā mēs meklējām ģimenes, kurās vismaz divi locekļi ir geji, un pārbaudījām ap 400 ģimeņu ciltskokus, bet nevienā no tiem mēs neatradām nekādu apstiprinājumu tam, ka vīriešu homoseksualitāte ir kaut kādā veidā saistīta ar X hromosomu. Mūsu veiktās DNS pārbaudes pat ne visniecīgākajā mērā neapstiprināja Heimera izvirzīto ideju. Nekas neliecināja, ka abiem radiniekiem Xq28 atrodas vērā ņemams skaits vienādu alēļu pāru.”
Eberss arī piedāvā vienkāršu skaidrojumu tam, kādēļ Heimers šķietami atklāja ”geju” gēna pārmantošanu pa mātes līniju:
”Nav nekāds brīnums, ka mātes ģimenē tiek atklātas visvisādas lietas, jo mātes taču parasti zina vairāk par savu ģimeņu vēsturi nekā tēvi. Turklāt, iespējams, personīgas dabas jautājumi, kāds ir arī šis, ir kaut kas tāds, ko jūs visdrīzāk uzzināsiet no mātes puses.”

Raiss un viņa līdzstrādnieki secina:
”Nav saprotams, kādēļ mūsu iegūtie rezultāti tik ļoti atšķiras no Heimera rezultātiem. Tā kā mūsu pētījums bija daudz apjomīgāks nekā Heimera, mums noteikti būtu bijis jāievēro viņa pētījumā atklātās likumsakarības, ja tādas patiešām eksistētu. Tomēr mūsu iegūtie dati nekādā ziņā neliecina, ka Xq28 atrastos gēns, kas nosaka seksuālo orientāciju.”

Beins norāda uz vēl vienu faktoru, kas varētu būt vainojams pie Heimera kļūdainajiem secinājumiem:
”Ja gēna pārmantošana saistīta ar X hromosomu, tas tikai norāda, ka dēls šo gēnu nepārmanto no tēva. Bet tam par cēloni varētu būt gluži vienkārši fakts, ka vairumam geju nav bērnu. Tieši tādēļ arī Heimeram viņa pirmajā radurakstu pētījumā varētu būt radies iespaids, ka šī gēna pārmantošana saistīta ar X hromosomu.”

Arī pats Heimers nonāca pie šādiem secinājumiem par homoseksualitātes ģenētisko pārmantojamību:
”Mums jau bija zināms, ka gēnos rodama tikai daļa no atbildes uz jautājumu par to, kas izraisa homoseksualitāti. Mēs pieņēmām, ka būtiska loma jāpiešķir arī vides ietekmei, tāpat kā mēs to darām pētījumos par gandrīz (ja ne pilnīgi) jebkura tipa uzvedības attīstību… Homoseksualitāte neapšaubāmi nav tikai ģenētisku faktoru izraisīta, jo to ietekmē arī vides faktori. Nepastāv viens noteicošais gēns, kas cilvēku padara par geju, un es nedomāju, ka kādreiz mēs spēsim paredzēt, kurš būs gejs un kurš ne.”


Attiecībā uz sava pētījuma neveiksmi, Heimers turpina:
”Raduraksti neapliecināja to, ko mēs sākotnēji bijām cerējuši atrast: parastu, Mendeļa likumiem atbilstošu gēna pārmantošanu. Pilnīgi nevienā ģimenē mēs neatklājām, ka homoseksualitāte būtu izplatīta atbilstoši likumiem, ko Mendelis novēroja, pētot zirņu ģenētiku.”