Nāve

viennozīmīgu atbildi tev nespēs šeit sniegt neviena. Katrs tic citām lietām. Kāds tic tajā, ka pēc nāves mēs nokļūstam debesīs, kāds tic, ka mēs esam tikai ķermenis un smadzenes bez dvēseles, kāds tic, ka pārdzimstam tikai jau citā personā. Tev pašai ir jāizsecina kam tu tici un kam netici.

Uzskatu ka mirušos aizsaules dzīvē nedrīkst traucēt, tas neļauj viņiem dusēt mierā.

Precīzi pēc nāves ķermenis satrūd. Vēl precīzāk mediķi pateiks. Par to, kas notiek ar dvēseli un visu pārējo, neviens precīzi nepateiks. Gan jau to pašu, ko internetā atradi un vēl fantāzijai atradīsies iedvesma.
palīdzēt nevarēšu, nenormāli tas, ko vēlies, nav. vēlu veiksmi un izturību tikt cauri šīm 5 zaudējuma fāzēm.

Ļauj paiet laikam. Man šķiet, ja mirušais pats "jūtas nemierīgs", viņš dos tev ziņu. Visdrīzāk, nāks pie tevis sapņos un tā arī uzvedīsies - nemierīgi, nepārliecināti, pārmetoši. Tad vienīgais, ko vari darīt - aizbraukt uz kapiem.
Mums, ģimenē tas līdz. Tētis bieži sapņos redz, ka viņa mamma un tētis ķīvējas. Aizbrauc uz kapiem un kādu laiku ir miers.
Sazināties ar garu? Tikai tad, ja jūti, ka gars tevi totāli neliek mierā, neļauj dzīvot.
Sirdsmieram vari iedegt svecīti un piedomāt par aizgājušo ar labām domām, lai piedod u.tml.

viennozīmīgu atbildi tev nespēs šeit sniegt neviena.

+++

To, kas notiek pēc nāves, mēs uzzināsim tikai tad, kad paši atstiepsim pedāļus. Katrs tic kam citam - kāds paradīzei un ellei, es personīgi ticu renkarnācijai - cilvēks pārdzimst citā cilvēkā un sāk dzīvi no jauna.

Jebkurā gadījumā līdzjūtība.

Katrs tic kam citam - kāds paradīzei un ellei, es personīgi ticu renkarnācijai - cilvēks pārdzimst citā cilvēkā un sāk dzīvi no jauna.

++

Esmu sapratusi vienu - no nāves nav jabaidās , cilvēka wnk nav . Dzīvajiem tuviniekiem ir tikkai grūtāk , samierināties un pārdzīvot to . Katram ir savs laiks noteikts.

Katrs cilveeks pieiet tam citaadi.Grib ticeet "savai versijai".Es esmu saskaarusies ar mirstosiem cilveekiem loti daudz dziivee , redzeejusi daudz un dazaadus gadijumus,kaa to visu uznem radinieki,ka varu teikt -loti daudzi cilveeki tic "naakosai dziivei",tam ,ka tas mirusais cilveeks it kaa "visu redz" ir kaut kur netaalu...iisi sakot -nepamet tos savus miilos cilveekus.
Mans viirs vairaakus gadus no vietas redzeeja savu sievu sapnii katru nakti!Vins bija savaa zinaa loti laimiigs-vinam patika aiziet guleet,jo zinaaja,ka so sievieti redzees sapnii!Tad es ienaacu vina dziivee ,un tiesi tad sieva sapnii bija teikusi-tagad es varu aiziet!Man tas bija loti skumiigi dzirdeet,bet vins teica,ka ir pagaajis jau pietiekosi daudz laiks(6 gadi),kad jaalaiz taa "sieviete prom".
Es pati arii ticu kaut kam taadam,ko vareetu izskaidrot,kaa nekas "nepazuud pavisam"....

renkarnācijai - cilvēks pārdzimst citā cilvēkā un sāk dzīvi no jauna.


Es arī tam nesen sāku ticēt . Ja vel esmu spējīga to visu pārdzīvot , tad Dievs kaut ko lemis un kaut kas labs varbūt pēc visa sekos.

Pirms pāris gadiem ļoti negaidīti un pēkšņi nomira mans tēvs ar kuru man bija neatrisinātas un sarežģītas attiecības. Un tas bija ļoti smagi. Bet kaut kādā brīdī man atnāca atskārsme, ka šajās attiecībās, kur mēs bijām divi, katrs ar savu iekšējo dialogu un potenciālu saskarmes punktu, kurš tā arī nenotika, es esmu palikusi viena. Tātad tā ir mana atbildība šīs attiecības sakartot pašai sevī un savā galvā, jo tas, kurš ir aizgājis, tam vairs gar to nav nekādas daļas, bet man ir jādzīvo tālāk. Tas nebija viegli, bet tagad man ir dvēseles miers un labas atmiņas. Arī draudzene, kurai bija über-dramatiskas attiecības ar māti, teica, ka tieši mātes nāve viņai sniedza atvieglojumu un ļāva mammai piedot pāridarījumus un viņas grūto bērnību.
Necenties uzvelt daļu atbildības par attiecībām un savām pareizējām izjūtām uz aizgājēju. Kad viņi aiziet, mēs ar šo atbildību paliekam vieni un tad ir mūsu varā ko ar šīm jūtām darīt.

Es darbaa , saviem veco lauzu radiem, saku,ka noteikti vajag patureet tikai to labo atminaa,maaceet piedot uttVieglaak dziivot,atceroties to radinieku ar taadu siltumu,lai kaa arii tur nav bijis dziivee.