Pašpārliecinātība

Jaunākos gados tā pašpārliecinātība nāca pārsvarā no apziņas, ka esmu superīga ārēji. Tagad lielāku nozīmi jušanai labi savā ādā spēlē apmierinātība ar sevi kā cilvēku. Un jā - jūtos skaista :)
P.S. Protams, jauna frizūra vai kleitiņa arī nekad neskādē :D

Ļoti cīnos ar sevi pašlaik, tieši saistībā ar pašpārliecinātību un sevis iemīlēšanu. Lielākā problēma ir, ka es neredzu, kāpēc man sevi jāmīl. Tāpēc, ka tā ir pieņemts, pieņemts būt foršai, atraktīvai, ieinteresētai par pasauli? Tāpēc, ka es citiem liekos labs cilvēks, bet tāda neesmu? Šis, man liekas, izvērtīsies par mīklaināko jautājumu manā dzīvē. Apbrīnoju pašpārliecību citos cilvēkos, spēju pateikt - jā, es esmu tā vērta, pietiekami laba, lai darītu visu, kas man patīk utt., utt.

Agrāk daudz kompleksoju par sevi. Taču tagad lielāko daļu to lietu jau esmu atmetusi.

Kad cilvēks atrod to, kas viņam piestāv, kas viņu izceļ, kas liek viņam justies labāk, tad arī cilvēks ir laimīgāks. :)

Es cilvēkiem bieži cenšos teikt kādus komplimentus. Nemeloju, bet saku to, ko nodomāju, jo zinu, ka daudzi nodomā kaut ko labu, bet nepasaka. Man pat sveši cilvēki ik pa laikam uz ielas nāk klāt un saka, ka jauki izskatos, un man tas liek pasmaidīt. Tad nu arī es cenšos likt kādam pasmaidīt.

Prieks vairo prieku. :)

Esmu loti nepaarliecinaata par sevi, censhos ar to ciiniities un maskeet. Dazhreiz sanaak:D
Bet lielaakoties mani kompleksi, tarakaani un citas diivainiibas zel un plaukst uz nebeedu!

Jau no tīņu gadiem esmu ļoti pārliecināta par sevi, nezinu kā, vienkārši sanāk.

Pamatskolā biju nepārliecināta par sevi, kautrējos no sava auguma, nejutos labi, pārāk uztraucos, ko citi domā. Laika gaitā daudz kas ir mainījies, apzinos kas manī ir skaists un ko izcelt, neinteresē citu cilvēku domas, jo pati apzinos savus mīnusus, protams, ka neesmu perfekta. Patīku sev tāda kāda esmu iekšēji, kāda ir mana domāšana un dzīves uztvere. Jūtos labi un ticu, ka ar laiku kļūšu arvien pašpārliecinātāka, pašai ar sevi tikai jāstrādā! :)

Vairāk jā, nekā nē. Pēdējos gadus esmu kļuvusi daudz pašpārliecinātāka. Protams, ir savi kompleksi , bet kopumā iekšēji jūtos konkrētos lauciņos diezgan spejīga, gudra un pašpārliecināta.
Agrāk kompleksi ir bijuši par vizuālām lietām, bet to mainījis tas, ka pat precētai esot, man vīriešu uzmanības netrūkst, kaut gan perfekta šajā ziņā nejūtos.

Man ir ļoti interesanti ar šo lietu - ir brīži, kad, redzot sevi spogulī vai atspulgā, vienkārši nošausminos, kā arī riebjos sev savu uzskatu dēļ, taču ir brīži, kad man tiešām patīk tas, ko redzu (reizēm gadās good hair day un līdz ar to arī sava seja man liekas simpātiskāka) un arī ar savu iekšējo pasauli esmu harmonijā.

Mana pašpārliecinātība iet roku rokā ar panākumiem manā dzīvē, pēc tam seko ārējais izskats (jauna frizūra un jauna kleita), bet, jā, kopumā, jo pārliecinošāk jūtos dažādās sfērās, jo labāk jūtos savā ādā. Atceros, ka viens no pagrieziena punktiem manos uzskatos par sevi bija tad, kad piedzima mans bērns. Joprojām to uzskatu par tādu kā dzimšanas brīdi ne tikai savam bērnam, bet var teikt, ka tajā brīdī piedzimu arī kā personība, kas pieņēma savu izskatu, tā trūkumus (vairāk domāju to, ka visu mūžu esmu kompleksojusi par savu augumu- esmu ļoti slaida). Protams, joprojām ir cepieni, bet, kļūstot vecākai, ārējais izskats vairs nav tik svarīgs.

Vairāk es kompleksoju par savu personību nevis ārējo izskatu. Brīžiem nespēju noticēt labajiem vārdiem, ko kāds par mani saka. Joprojām ir tas ak, ko nu es... Ārēji to gan cenšos neizrādīt.

Esmu diezgan nepārliecināta par sevi. Ir radies zems pašvērtējums. Ne īsti izskata dēļ (kurš, protams, arī mani līdz galam neapmierina). Es ļoti cenšos ar sevi un savām domām strādāt, bet tad atkal kāds vai kāda situācija mani izsit no līdzsvara. Bieži vien iekšēji salūztu un jūtos bezspēcīga.

Es juutos labi "savaa aadaa"!:-)