Meitenes, paldies visām par sveicieniem (l)
Saņēmos beidzot uzrakstīt savu dzemdību stāstu. Ieliku arī jaunizveidotajā diskusijā - apkopojam dzemdību stāstus.
Brīdinu, ka mans stāsts nav no vieglākajiem.
Viss sākās manas dakteres noliktajā datumā - 17.janvārī. No rīta nogāja gļotu korķis. Tā nu visu dienu knosījos pa māju un gaidīju, kad sāksies sāpītes. Vīrs arī atlika visus darbus un dzīvojās ar mani pa māju gadījumā "ja būs jābrauc". Protams, es jau viņam teicu lai droši dodas savās gaitās jo atbraukt no darba paspēs vēl 10x pirms mums uz slimnīcu būs jādodas, bet nu tomēr viņš izdomāja palikt. Tā nu visu dienu dzīvojos pa māju, dažreiz kaut kā mazleit vilka vēderu, bet tās noteikti nebija kontrakcijas. Gaidīju brīdi, kad nu sāksies. Sazinājos ar savu dakteri - viņa saka, lai jau braucu uz slimnīcu, bet es neaizbraucu jo likās daudz par ātru un pareizi darīju.
Aizgājām ap 00.00 gulēt un tad sākās īstās sāpes, sākumā mazliet vieglas un neregulāras, pēc tam jau stiprākas un ar noteiktākiem laika intervāliem, lai gan tos intervālus tiešām bija grūti skaitīt. Bija apmēram 1 minūti (dažreiz mazāk) sāpes ik pēc 5-7 minūtēm. Tā nu pacietīgi elpoju, skaitīju kontrakcijas un centos iemigt, bet tā kā viņas jau bija diez gan stipras, gandrīz nesanāca pagulēt. Vienā brīdī jūtu, ka ieslīdu miegā un te pēkšņi tāds kā tikšķis (pārplīst mazs balons ) jūtu, ka nogāja ūdeņi. Sāk tecēt daudz.... un es mļķe salikusi somā visas mantas un nonesusi uz mašīnu nonesu arī pamperbikses.. tā nu ar parastajām paketēm centos kaut ko savākt. Nu gan modināju vīru, lai pamazām dodamies uz slimnīcu. Bija plkst 05.30 apmēram, kur ierados Jūrmalas dzemdību nodaļā. Tur mani apskata.. uzdod visus tos stulbos jautājumus, kas jau viss mātes pasē rakstīts. Dežūrdaktere saka - jums atvērums 1 cm. Es domāju - kooo?? nopietni?? tikai 1cm?? un tā jau sāp?? Aizsūta mūs uz ģimenes palātu ar tekstu ka pēc pāris h nāks mani pārbaudīt, kā viss progresē. Tā es turpinu ik pa brīdim skaitīt kontrakcijas, gulēt gultā un elpot. Nezinu kāpēc man negribējās staigāt visur kur apkārt un iet dušā. Pēc pāris h atnāk dakteris, laikam ap 08.00. skatās 3-4 cm atvērums, bet man jau tā sāp. Domāju..bāc.. man vēl 6cm jāizvelk un vēl jāpiedzemdē, vajadzēs spēku paņēmu EA. Pārvada mani uz dzemdību zāli un uzlika uz tonīšiem. Mazā jutās labi un man arī svētlaime- nekas nesāp. Pat ēst sagribējās. Tā nu es tur guļu, mani visu laiku pieskata vecmāte. Ik pēc pusstundas/stundas skatās progresu. Liekas, ka arī lika stimulēt,bet katrā ziņā par to man neko neteica. Ap 12.00 bija 7-8 cm atvērums. Tā nu es nopriecājos, ka viss iet uz priekšu. Vecmāte gan saka, ka nākamo devu man nedos jo vajag lai es pie dzemdībām jūtu kontrakcijas. Ok.. viss kārtībā. Paiet vēl kāds laiks, vecmāte man paziņo, ka nekas neiet uz priekšu. Dzemdes kakla viena puse neverās vaļā un mazā neslīd iekšā iegurnī. Es tur locos visādi pēc viņas ieteikumiem, sēžu uz krēsla, visādās pozās. Atnāk vēl divas vecmātes pēta mani - ir jau 15.00 un viņas saka, ka nekas vēl joprojām nav gājis uz priekšu. Pa to laiku es jau vismaz stundu pilnā apmērā jūtu kontrakcijas, mēģinu elpot un ieņemt pareizās pozas, lai vērtos dzemdes kakls, bet sāp tik nežēlīgi ik pēc 1-2 min un nepaspēju pat atelpoties. Un tad vecmātes saka, ka "es nebūšu dzemdētāja" un liek man parakstīt papīrus uz ķeizaru. Manu vīru aizsūta uz palātu, lai mani gaida tur. Man domas galvā šaudās - no vienas puses es priecājos ka beidzot man tur visu atsāpinās, jo likās ka tiešām vairs neizturēšu daudz kontrakcijas, no otras puses - ķeizars?? kāds ķeizars? Es pat ne minūti par to nebiju nekad iedomājusies, ka man tādu varētu taisīt!!! Esmu jau uz operāciju galda un slēdzos ārā, lai gan narkoze protams nav pilnā. Cenšos turēties lai ieraudzītu meitiņu, kad viņu izņems no punča. Tomēr atslēdzos uz sekundi un tad dzirdu mazo brēkulīti un tad man viņu iedod nobučot un aizved pie tēta. Mani atved atpakaļ uz palātu un tur mani jau sagaida vīrs ar meitiņu un krūtīm. Tas bija laikam manas dzīves mīļākais, skaistākais mirklis ko redzēju.
Tagad jau pagājušas 9 dienas un sāku jau justies kā cilvēks, bet pirmās dienas bija ļoti smagas. Grūti bija no gultas piecelties, mazo pabarot un saņemties spēkus. Vēl cīnos ar krūtsbarošanu, jo piens "atnāk lēni" un ne tik cik vajadzētu.