es biju labi audzināts bērns, bet ir gadījies visādi (reti gan). Piemēram, esmu dārziņā Ziemassvētkos no saslimušā bērna paciņas izvilkusi vairākas konfektes pa caurumiņu, jo augu nabadzīgā pedagogu ģimenē, kur konfektes bija svētki. Tiiik ļoti man gribējās to saldumiņu, kā tagad atceros. Audzinātāja pamanīja, ka paciņa pavērta vaļā nedaudz, bet man ir papīrši. parunājās un ielika kaktā. Normāla audzinātāja, pareizi visu darīja.
Pat paraugbērnam gadās nedarbi, tas ir normāli. Diezin vai audzinātājas "necieš" bērnus, kas ik pa retam savāra s*dus. Vecāki arī daudzos gadījumos nav īsti vainīgi. Bērns pēta pasauli, pārbauda, ko viņam pieaugušie ļaus un ko nē. Es ik pa laika sodu savu bērnu (piemēram, sameloja par to, ka kaķis viņam ieskrāpēja pie agresīvas spēlēšanas, pateica, ka tas bija klasesbiedrs) - savā istabā sēdēt bez mūsu sabierības, tas ir viņam lielākais sods. Esmu arī šad tad pa dupsi iepliķējusi, atbalstu to atsevišķās situācijās. Bet to drīkstu darīt tikai es.
Nesen klavierspēles nodarbībā skolotāja uzšāva bērnam pa pirkstiem par to, ka viņš nesaprot, ka spēlēt (izveda bērns skolotāju no pacietības). Uz nākamo nodarbību bērnma līdzi bija mans draugs (vnk pasēdēja nodarbībā, neko neteica), skolotāja pēc šī sāka uzvesties adekvāti, nekādu sūdzību vairs un viss ir super, jo viņa zina, ka manam bērnam viņa sist nedrīkst.