Attiecības ar vīru/draugu mātēm..

Dzina mani stresā, barojošu māmiņu,

o jāāāā, vīramātes vienmēr būs klāt pie barojošām vedeklām un visu zinās labāk. es arī par šo tēmu visa velna esmu dzirdējusi, paliku sliktā, bet patiesību neviens pat nepajautāja un dzirdēt negribēja.

mamma saka manā klātbūtnē,
vai tad ar iepriekšējo tiešām viss cauri...nevajag varbūt tomēr visus tiltus ar viņu nodedzināt$ utt...

pretīgi. es šajā situācijā noteikti gaidītu, lai vīrietis savai mātei kārtīgi ieskaidro, ka runas par bijušo ir izsmeltas pilnībā, lai vairs pat nepiemin.

Tagad daudz maz neitrālas. Beidzot ir sapratusi, ka esmu un palikšu viņas dēla sieva, tāpēc laikam jau ir samierinājusies. Gribētu pat draudzēties ar mani, bet es nevaru un negribu aizmirst visus viņas riebīgos gājienus, lai mūsu laulība netiku noslēgta un lai tai pienāktu gals.

Īstenībā pat nedaudz žēl viņas, jo pati jau tikai sev nodarīja kaitējumu - sabojāja attiecības ar vienīgo dēlu.

Łoti labas attiecības jau no pirmās dienas. Gan, kad dzīvoju tur pa nedēłas nogalēm, gan tagad, kad dzīvojam atseviškji. Nekad nav mulsinošu klusuma brīžu, kopā varam vīnu dzert un smieties, un pats galvenais - viña nekad nejaucas mūsu attiecībās.

Lieki piebilst ka ari es esmu izraudajusi un izsapejusi so temu, bet jutu ka sap veljoprojam, un visas nebushanas ataust ik reiz, kad esmu spiesta vinjas ieraudzit. Ai, nav ko laika teret meitenes tadiem cilvekiem, bet zinu un macos jau tagad, kada viirene veletos but saviem berniem! (l)

Kad sākām tikties, tad pāris reizes pēc tusiņiem aizmigu pie vīrieša ar visām drēbēm, labi, ka tā. No rīta pamostoties ieraudzīju, ka viņa sēž puiša istabā pie datora. Pētījus kā mēs guļot vēlāk skatījos, ka tanī pašā laikā skatijusies manu profilu draugos caur viņa draugiem.profilu bieži skatījās, bet ne caur saviem draugiem, caur puiša.
Kad sākām domāt par kopēju dzīves vietu, tad viņa gribēja dzīvot trijatā. Ne pa kam negrbēja savu dēliņu palaist vaļā. Zvanīja bieži, bet nu jau ir nedaudz nomierinājusies. Bet tas tikai tāpēc, ka viņa vairākus mēnešus gadā nav LV. Tad ir mierīgi, kad ieradīsies, tad jau atkal būs interesanti. Tāda baigā aktrise man viņa patrāpījusies. Iepriekšējā puiša vecakiem attiecibas labas. Bet šitāds variants pirmo reiz. Garlaicīgi nav. Kaut gan biju domājusi,ka tādas vīrenes ir tikai filmās :-D

Ar draugu draudzejamies jau diezgan ilgi, bet ta ari ar drauga mammu neesmu satuvinajusies. Ar parejiem viss ir lieliski un sarunas raisas par visam temam. :) No savas puses esmu izdarijusi vissu, lai satuvinatos ar mammas, tachu vaina ir pasha viramaatee. Pats par sevi ir saprotams ka greizsirdiba no vinjas puses pret mani so gadu laika nav mazinajusies, tie pashi nelabveligie acu skatieni, ka ari mamma "ljoti uztraucas" un bombarde savu delu ar zvaniem, tas liek saprast cik ljoti vientuljs cilveks vina ir.

Man agrāk bija ļoti labas attiecības, bet tad piedzima mazais un sākas jau telefona terors prasot kā iet katru dienu, kas man jau likās ļoti apnicīgi un tā kā robežas pārkāpšana. Bet tas vēl nebija nekas, notika viens gadījums, kur viņā pavisam mani nokaitināja. Dzina mani stresā, barojošu māmiņu, kurai jau tā bija piena problēmas, bet vēl vairāk izbesīja mani, pat tajā brīdī nepainteresējās par mani, kā viena tieku galā ar mazo. Tas viss mani tā aizskāra un aizvainoja, ka neesmu tikusi tam pāri vēl pēc pusgada.

Esam arī 2 reizes pamatīgi sastrīdējušās un pateikušas visu ko viena par otru domājam. Tagad zinu, ka nekad tāpat nebūšu laba, jo uzskata, ka es domāju, ka man pārāk augstas prasības un ka mans draugs dirsu plēš pušu, lai mani uzturētu, kas nu galīgi nav tiesa, jo es arī piedalos maksājumos un nav nekāds ikdienas lutinātājs, bet ar visu to esmu tā mantkārīgā.

Tagad man pa lielam vienalga, negribu un neesmu gatava to visu aizmirst un tēlot, ka viss kārtībā, nav man tāds raksturs. Pa lielam viņai es nekas neesmu, tiekamies samērā reti, jo viņa dzīvo tālu, tad nu es dzīvoju savu dzīvi un mēģinu par to visu nedomāt.

Brīžiem liekas, ka vajadzētu kādu ar ko parunāt, lai aizvainojumam tiktu pāri, jo pa lielam problēma jau manī, bet nu tas nemainīs tāpat pa lielam viņas domas par mani.

Žēl dažreiz, ka tā noticis,bet no otras puses, ja būtu labas attiecības, tad būtu regulāri zvani, tagad vismaz miers.

Ļoti riebīgs stāsts ar kuru varu padalīties īsumā.
Sākumā viss normāli, bez maz otra māte man bija. Runājām par un ap visu. Kādu pusotru gadu attiecības bija normālas, līdz man ar draugu pašiem attiecībās sāka iezagties rutīna un sākām vairāk škandalēties, pašķirties uz pāris dienām.. Man nepatika, ka viņš pārlieku uzmaniibu velta brāļiem un tādi sīkumi.
Kaut kāds klikšķis viņai uznāca un viņa mani vnk uzaicināja uz sarunu un sāka man mierīgā tonī stāstīt par to , ka es un viņas dēls neesam no viena plaukta, ka es beigu beigās tāpat aiziešu un mans draugs nespēs mani apmierināt nekādā ziņā, ne finansiāli, ne morāli, jo viņam esot zema pašapziņa , ka viņš no visiem bērniem ir visneveiksmīgākais ar nekādiem dzīves plāniem.. ( tā viņa teica par savu dēlu). Vēl viņa piebilda ka es nedrīkstu tā vnk ņemt un savākt visu viņu sev, jo redz viņa viņu audzināja un loloja, lai kāda tagad vnk varētu tā atnākt un ierobežot viņas attiecības ar dēlu...
To visu klausoties es nevarēju pateikt ne vārda , lai gan parasti šautu kaut ko pretī vai pasūtitu smagi *****. tas bija totāls duncis mugurā no cilvēka, kuru uzskatīju par savu draudzeni un ģimenes locekli. Kopš tās reizes ( pagājis jau gandrīz gads) vnk sveicinamies (no manas puses es vairāk sarunā neielaižos). Un pats labākais, ka viņas attieksme pret mani ārēji nav mainījusies.. smaida, izliekas ka viss kārtībā.
Fui.. atcerējos pretīgi palika.

Vienīgais, ka nesaprotu tās mammas, kas neieredz vai kurām nepatīk dēla izvēlētā sieviete - vai tad tiešām pēc tam ir jābūt riebumam arī pret mazbērnu? Ja es būtu tā dēla vietā, mani nenormāli sāpinātu, ka mātei nepatīk daļa manis (bērns).

Tādas mātes ļoti reti to izrāda sava dēla klātbūtnē. It kā jau vīrietis saprot mātes negatīvo nostāju, bet acīs jau to nesaka. Samazgas lies sievas acīs, nedod Dievs - bērna. Bet dēla - nu varbūt kāda piezīmīte, bet arī tā smalki. Es esmu tēta mammas nemīlētais mazbērns, jo nepatīk mana mamma. Bet es arī saprotu tēti, kuram galu galā mamma ir tikai viena. Līdz ar to samazgas tika manai mammai klausīties, tēta klātbūtnē nekā. Retu reizi kaut kas, bet arī ne tā, vairāk caur puķēm, it kā pa pus jokam, bet mēs jau saprotam, kas ar to domāts. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta situācija, kurā es pati, kā sieva, nevis kā mazbērns, negribētu nokļūt.

Man ir labas attiecības ar abiem vīra vecākiem. Ar vīra mammu katru dienu sazvanamies, mums kkā tas iegājies laika gaitā. Viņa ir tāda perfektā sieviete no kā var mācīties. Savos 47 izskatās kā no žurnāla izkāpusi, māja vienmēr spīd un laistās, visu uzspēj, gaume lieliska, strādā labā darbā un paspēj par visu ģimeni parūpēties un atbalstīt un vēl plusā visus ievirza pēc sava viedokļa. Nu vīram salīdzinot ar manu, tāda perfektā ģimenīte :D

Attiecības ar drauga māti ir ļoti labas, rūpējas par mani ļoti (man tāds veselības stāvoklis šobrīd, ka varu ēst burtiski pāris lietas un viņa to ļoti ņem vērā, kad ciemojamies). Draugam ar manu mammu ir lieliskas attiecības jau no pirmās dienas - čalo savā starpā kā mazi bērni.

Vienīgais, ka nesaprotu tās mammas, kas neieredz vai kurām nepatīk dēla izvēlētā sieviete - vai tad tiešām pēc tam ir jābūt riebumam arī pret mazbērnu? Ja es būtu tā dēla vietā, mani nenormāli sāpinātu, ka mātei nepatīk daļa manis (bērns).

Es tagad tā lasu šo visu, domāju un saprotu, ka man nemaz nav svarīgi, lai man būtu baigā draudzība, mīlestība ar vīra māti, man vajag tikai to, lai nav konfliktu, lai spējam mierīgi, civilizēti līdzās pastāvēt, lai manam vīram nav jācieš kaut kādu mūsu savstarpējo nesaskaņu dēļ.

Nē, nu, ja izveidojas tāds ļoti labs kontakts-labi, ja nē-arī labi. Galvenais lai nebūtu nekādas šmuces starp mums. Tādā ziņā laikam gan es, gan viņa mamma mīlam viņu pietiekami, lai viņam to nenodarītu.

Attiecības ir ļooti labas. Esmu pieņemta, varu aprunāties par visu ko. Man jau viņa mamma uzreiz iepatikās, kad satikāmies, jutu, ka viņai arī pret mani nav nekādu antipātiju, gluži otrādāk. Tas arī uzlabo komunikāciju, ja jūti, ka neesi atstumts, bet mīlēts, gaidīts un cienīts.

ļoti atšķirās mūsu atiecības pirms kāzām un pēc, pirms bija nu tādi foršie, vīramāte super vispār, staigājusi un visiem tik mani lielijusi, biju ļoti priecīga, bet kā apprecējāmies, parādija savu īsto seju, katra ciemošanās ir kā liela stresaina bumba :D ejot mājās vienmēr ar vīru ienakam veikalā paķeram pa kādam grādīgajam un mierinam viens otram nervus :D šķiet ka stulbākus cilvēkus vnk neesmu redzējusi, un attieksme pret mazbernu ir vispār šausmas
prieks ka vismaz kādai veicas ar vīramāti

Ar drauga vecākiem ļoti labas attiecības. Noteikti nav tā, ka izvairos no tikšanās ar viņiem. Tieši otrādi. Drauga mamma ir ļoti jauka, mani jau uzreiz pieņēma kā vedekliņu, kopā gatavojam, kad esmu viņu mājās un visādi citādi ir labas un sirsnīgas attiecības. Un tētis tāpat - izturas pret mani ļoti draudzīgi.
Palasot citu meiteņu stāstus, tiešām novērtēju, ka ir paveicies ar topošā vīra ģimeni. :-)

ļoti labas! viņa man ir gluži kā otra mamma, bieži sazvanāmies, rakstām viena otrai visādas humorīgas sms, velkam viena otru uz zoba, daudz pļāpājam par viskaut ko u.tml!
Es vispār uzskatu, ka vīramātei pret savām vedeklām būtu jāizturas labi, jo galu galā no vedeklas noskaņojuma būs atkarīga arī viņas dēla attieksme pret māti, un tieši vedekla un dēls būs lielākais atbalsts vecumdienās. Manuprāt, pašām vīramātēm ir izdevīgi uzturēt labas attiecības ar vedeklām :D tāpēc mani bieži vien izbrīna, ka citām šajā ziņā nav paveicies! pieļauju, ka var nostrādāt mātes kā sievietes greizsirdība, ka viņai dēls tiek "atņemts", bet varbūt tiešām reizēm sava daļa vainas par sliktām attiecībām jāuzņemas arī vedeklām/dēlu draudzenēm?
panākumu atslēga, manurpāt, ir tajā, ka nav jākonkurē vienai ar otru - viena mīl vīrieti ar savu mātes mīlestību, otra - ar sievas/draudzenes un visiem labi :)

Nevaru teikt, ka vīra māte mani mīl, bet starp mums ir savstarpēja cieņa, izturamies viena pret otru pieklājīgi. Pa vidu viņa nejaucas, vīrs ar mammu, vecākiem vispār sazinās diezgan bieži, apciemo tos, jo dzīvojam vienā pilsētā.

Domāju, ka, lai arī tas nav skaļi pateikts, viņa tomēr gribētu, lai mans vīrs būtu kopā ar kādu citu, nevis mani. Sākumā tā varbūt nebija, bet jūtu, ka pēc tam, kad ar vīru izšķīrāmies un pēc gada atkal sagājām kopā, viņas domas par mani ir mainījušās. Uz slikto pusi. Un es viņai to nevaru pārmest.

Vīrs ar maniem vecākiem saprotas ļoti labi, viņi viņu mīl kā savu dēlu. Īstenībā vīrs ar manu mammu saprotas daudz labāk, nekā es pati.

Lapin, mums ļoti līdzīgi kā Tavā situācijā... šobrīd gan dzīve ir pēc "sprādziena". :D Laikam kādu gadu atpakaļ tas bija, kad viņa bija pie mums ciemos un sabļāva man virsū par kaut ko (neatceros vairs iemeslu). :D Kopš tiem laikiem es ar viņu tikai sveicinos. Atvainojusies nav un negrib, un, ja godīgi, es nemaz nezinu, vai varētu tam tikt pāri, jo man nekāda kliegšana man virsū manis pašas mājās nav pieņemama, ne no viena cilvēka. Ā, tas bija mana vīrieša un bērna klātbūtnē. Uzskatu, ka pati viņa ir vainīga, ka ne ar vienu nav labas attiecības...
Sākumā bija tieši tā, kā Tu raksti - tik jauka, tik smaidīga, utji-putji visu laiku... bet man aiz muguras runāja visādas dīvainības, kas reizēm pat sašūpoja manas un vīrieša attiecības (gan no manas, gan no viņa puses). Man nav padoma, vienīgi tas, ka zinu, ka es, piemēram, nevaru mākslīgi uzturēt kaut kādas it kā labās attiecības, ja pret mani otrs cilvēks nav godīgs un patiess. Labāk tad nekontaktējos vispār...

Man personīgi šī ir skumja tēma, jo uzskatu, ka ir jāprot saprasties, ir jāgrib saviem bērniem labu, ir jāciena viņu izvēles.. ne visi to vēlas darīt, diemžēl.

Es pat teiktu, ka man ir ideālas attiecības ar abiem vīra vecākiem. Esmu viņiem kā meita. Ne par ko nevaru sūdzēties.
Zinu, ka dažām draudzenēm nav īsti paveicies šajā ziņā.