Zaudēju nevainību ar puisi, kuru nemīlēju. Nenožēloju, ja nu vienīgi... reizēm domāju, varbūt ja būtu vēl to laiku pavilkusi, būtu izrādījusi vēlēšanos vienkārši tikties, ilgāk... varbūt viss būtu savādāk. Bet kas zina? Par procesu. Dažas te pārspīlē. Man vismaz nebija nepatīkami, noteikti. Sākumā sāpīgi, bet tas pāriet un tad ir normāli un beigās pat sāks patikt :D
Bet par Tevi...gan domāju, ka neesi gatava vēl tam. Nokavēt neko nevari, labāk nedarīt to, nekā pēc tam nespēt sev piedot, gadījumā ja būsi vīlusies.(mazums pēc neilga laika sastopi savu "īsto" un tad gribēsies, lai viņš varētu būt 1.) Neliecies vēl gatava,jo skiet tevī bailes pārāk lielas. Man to gribējās. Un brīdī, kad es sapratu... tas notiek.. es zināju, ka ne ar vienu puisi ar kuru iepriekš biju tikusies nebūtu tik tālu aizgājusi, jo nevienam līdz tam tā nebiju uzticējusies. Nezinu kāpēc tā. Bet ja ne mīlestībai, tad vismaz kaislei jābūt un savā mērā uzticībai, ka viņš nav kaut kāds muļķis, kurš smiesies par tevi pēc tam vai fotogrāfēs kailu un rādīs draugiem.