Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Neliela atbilde Rinkeviča aizstāvēm.

 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
Homoseksualitāte psihiatrijā
Līdz pat septiņdesmito gadu sākumam ASV psihiatrijā homoseksualitāte tika klasificēta kā garīga saslimšana. Kā seksuāls traucējums tā bija iekļauta Garīgo slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, DSM), uz ko oficiāli atsaucās, diagnosticējot garīgos traucējumus ne vien ASV, bet arī daudzviet citur pasaulē. Pieaugot homoseksuālistu aktīvistu politiskajai ietekmei, tika izveidota īpaša komisija, kurai bija jāpārskata homoseksualitātes statuss, taču starp tās locekļiem netika iekļauts neviens psihiatrs, kurš uzskatīja, ka homoseksualitāte nav normāla parādība. Zinātnisku konferenču laikā geju aktīvisti organizēja skaļas protesta akcijas, lai palielinātu spiedienu uz Psihiatrijas asociāciju. Homoseksuālisti vēlējās, lai viņus uzskata par indivīdiem, kas gluži vienkārši izdarījuši atšķirīgu seksuālo izvēli, nevis cilvēkiem, kas novirzījušies no normas. Dr. Bībers (Bieber) norādīja, ka DSM-II iekļautas arī vairākas citas slimības, kas pilnībā neatbilst kritērijam ”izraisa ciešanas un sociālo nespēju”, kas tika izmantots, lai definētu traucējumus. Starp tām bija vojerisms, fetišisms, seksuālais sadisms un mazohisms. Dr. Spicers (Spitzer) no Amerikas Psiholoģijas asociācijas uz to atbildot teica, ka, iespējams, arī tos visus vajadzētu svītrot no DSM-II, un, ja sadisti un fetišisti sāktu apvienoties organizācijās, tad arī viņu patoloģijas tiktu pasludinātas par normālām.
Psihiatrijas asociācijas balsojums tika noorganizēts neparasti steidzīgi, apejot līdzīgos gadījumos parastās procedūras.
Īsumā faktori, kas noteica asociācijas lēmumu svītrot homoseksualitāti no DSM-II, bija šādi:
Geju aktīvistiem bija spēcīga ietekme uz psihiatriem un viņu domāšanu. Liberāli noskaņotie un līdzjūtīgie psihiatri bija pārliecināti, ka homoseksualitātes iekļaušana starp psihiskiem traucējumiem tikai veicina aizspriedumus pret homoseksuālistiem. Termina svītrošanu no rokasgrāmatas viņi uzskatīja par cilvēcīgu, progresīvu rīcību. Psihiatri vienojās par jaunu principu, kā definēt psihiskos traucējumus; saskaņā ar to Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā iekļāva tikai tos traucējumus, kas pacientam radīja ciešanas vai pielāgošanās problēmas.
Tā rezultātā homoseksualitāte kā seksuālas dabas traucējums 1973. gadā tika izsvītrota no Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas. Tomēr tajā palika kategorija ar nosaukumu ”egodistoniska homoseksualitāte – gadījums, kad homoseksuālā orientācija pašam cilvēkam sagādā ciešanas un mokas”. Vēlāk no DSM-III tika izsvītrota arī tā, līdz ar to homoseksualitāte vairs vispār netiek pieminēta.
Taču izskatās, ka par spīti balsojuma rezultātiem lielākā daļa asociācijas locekļu turpināja homoseksualitāti uzskatīt par patoloģiju. Četrus gadus vēlāk veikta aptauja atklāj, ka 69% psihiatru homoseksualitāti uzskatīja par ”patoloģisku adaptāciju”. Arī kāda daudz nesenāka aptauja liecina, ka joprojām vairums psihiatru visā pasaulē ir pārliecināti, ka homoseksuāla uzvedība norāda uz garīgu saslimšanu.
(http://www.narth.com/docs/mentaldisorder.html).
08.11.2014 23:28 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
... Īsāk sakot - asociācija spiediena rezultātā nobalsoja ... Un ... realitāte izmainījās ... :-D :-D :-D.
08.11.2014 23:31 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
... līdzīgi mēs varētu nobalsot par to ka par vardarbīgiem cilvēkiem nekļūst - par tādiem piedzimst un viņi tuer ne pie kā nav vainīgi. Nekas nav izmaināms tātad par slepkavošanu turpmāk sodīt vairs cilvēkus nedrīkst.
08.11.2014 23:33 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Un.. ? Ko tu ar to gribēji pateikt? Vai man sameklēt avotus, kur teikts, līdz kuram gs un kā spiediena rezultātā tumšās ādas krāsas cilvēki; sievietes ieguva tiesības? Vai, tavuprāt, tie avoti stipri atšķirsies no šiem? Vai, tavuprāt, tur būs teikts, ka šīm abām cilvēku grupām vienmēr ir bijušas tiesības? Vai arī - ka tās iedeva labprātīgi?
08.11.2014 23:34 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Starp citu, tavs avota links neiet - mani pārmet uz tās lapas sākumlapu, kur nav šāda teksta. Pati lapa, starp citu, izskatās apšaubāmas kvalitātes. Tā reklamē šo: http://josephnicolosi.com/interview-with-former-gay-acti/, kur sludina, kā pareizi izārstēties no homoseksuālisma.

Joprojām par islamu tev sanāca pārliecinošāk argumentēt.
08.11.2014 23:37 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
Un.. ? Ko tu ar to gribēji pateikt? Vai man sameklēt avotus, kur teikts, līdz kuram gs un kā spiediena rezultātā tumšās ādas krāsas cilvēki; sievietes ieguva tiesības? Vai, tavuprāt, tie avoti stipri atšķirsies no šiem? Vai, tavuprāt, tur būs teikts, ka šīm abām cilvēku grupām vienmēr ir bijušas tiesības? Vai arī - ka tās iedeva labprātīgi?

Es gribēju teikt ka jūsu ārlietu ministrs ir psihiski nevesels cilvēks.
08.11.2014 23:39 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Kaktu ārsti, kuriem nav diploma vai to ir nopirkuši, ir izplatīta problēma, par to šai diskusijā vienīgi varam parunāt..
08.11.2014 23:39 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
... un vēl esgribu teikt ka ja tas tā ir tad atliek tikai šizofrēniķiem kļūt politiski aktīviem un ... kāda dienā mēs visi kļūsim nenormāli, bet viņi - normālie. :-D
08.11.2014 23:41 |
 
Reitings 7143
Reģ: 13.04.2012
Nu ņemot vērā to, kāda vispār cilvēces vēsturē ir bijusi medicīna un uzskati par to, kas ir slimības un kā tās ārstējamas, atsaukties uz kaut ko par septiņdesmitajiem gadiem ir, maigi izsakoties, vairāk nekā dīvaini.
08.11.2014 23:41 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Starp citu, es iesaistos arī pret agresiju, stereotipiem, aizspriedumiem sakarā ar psihiskajām slimībām.
Tā kā tavi salīdzinājumi ar šizofrēniju man bijuši nebijuši, jo es tāpat uzskatu, ka, pat ja cilvēks ir psihiski slims, viņš paliek cilvēks un pret viņu attiecīgi kā pret cilvēku jāizturas.
Tas gan nekā neattiecas uz homoseksuāļiem, vien piemetinu, jo tu te mētājies ar psihiskām slimībām kā ar bubuli.
08.11.2014 23:42 |
 
Reitings 3551
Reģ: 23.11.2012
... līdzīgi mēs varētu nobalsot par to ka par vardarbīgiem cilvēkiem nekļūst - par tādiem piedzimst un viņi tuer ne pie kā nav vainīgi. Nekas nav izmaināms tātad par slepkavošanu turpmāk sodīt vairs cilvēkus nedrīkst.


Kādas šausmas....

Sāk jau apnikt
08.11.2014 23:45 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
Kas nosaka normālo?
NARTH viedoklis par normalitāti atrodams rakstā, kas īsumā izklāsta M.D. Ērvina Bībera (Irving Bieber) darbu ”Kā Amerikas Psiholoģijas asociācija nonāca pie lēmuma par homoseksualitāti” (”On Arriving at the American Psychiatric Association Decision on Homosexuality”). Rakstā uzsvērts, ka Dr. Bībers bija viens no centrālajiem dalībniekiem debatēs, kuru rezultātā homoseksualitāte 1973. gadā tika svītrota no psihiatrijas rokasgrāmatas. Viņa darbā aprakstīti psihiatrijas mēģinājumi pieņemt jaunu, ”pielāgotu” skatījumu uz to, kas ir normāls. Šajā laikā psihiatrija sāka atsacīties no daudzām klīniskajām teorijām, kas līdz tam bija vispāratzītas, jo sevišķi pārvērtējot psihoanalītiskās teorijas par neapzināto motivāciju. Izplatījās viedoklis, ka, ja nav iespējams samērā viegli un bez piepūles saskatīt, ka konkrēts psiholoģiskais stāvoklis izraisa ”ciešanas, spēju ierobežojumus un citas grūtības”, tad šis stāvoklis nav uzskatāms par garīgu traucējumu.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šāda teorija ir visai ticama. Tomēr viegli iedomāties, kas notiktu, ja mēs sāktu šo teoriju attiecināt uz, piemēram, pedofiliju. Vai laimīgais un pilnvērtīgi dzīvojošais pedofils ir ”normāls”? Dr. Bībers savā rakstā uzsver, ka psihiskā patoloģija var būt egosintoniska un pašam pacientam neizraisīt nekādas ciešanas un problēmas; sociāla efektivitāte, t.i., spēja saglabāt labas sociālas attiecības un efektīvi strādāt, ”var pastāvēt līdzās psihiskai patoloģijai, dažkārt pat garīgiem traucējumiem”.
Patiesi, kā jau ir norādījuši daži novērotāji, nebeidzamā politiskā dzīšanās pēc lielākas vienlīdzības ir noskaņojusi amerikāņus pret jebkuru atziņu, kas savā būtībā saistās ar vērtībām vai sekām; varam pat sacīt, ka mūsu kultūra sākusi noraidīt jebkādus uz nopietnu analīzi un vērtēšanu balstītus secinājumus, pasludinot tos par cietsirdīgiem un ”nedemokrātiskiem”. Tieslietu pētnieks Roberts Borks (Robert Bork) izsaka domu, ka demokrātija šādas sekas izraisījusi tādēļ, ka mūsu kultūra atsacījusies no savām jūdu-kristiešu saknēm, kuru pašos pamatos ir pašsavaldība un atbildība; tā rezultātā sākusi dominēt radikāla egalitārisma filosofija.
Dr. Bībers homoseksualitātes izsvītrošanu no Amerikas Psiholoģijas asociācijas Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas apraksta kā ”kulminācijas punktu sociālpolitiskajā cīņā par to, kas tika uzskatīts par homoseksuālistu cilvēktiesībām”. Viņš stāsta, cik grūti bijis noteikt īsto kategoriju, kurā ietilpst homoseksualitāte: vai tā ir attīstības gaitā radusies aizture vai slimība? Vai tie ir kādi strukturāli traucējumi, ģenētiska kļūda vai ieradums? Pēc saviem ilgstošajiem šim jautājumam veltītajiem pētījumiem Dr. Bībers secina, ka homoseksualitāti nevar uzskatīt par normālu seksualitātes izpausmi.
Geju aktīvistu grupas domāja, ka aizspriedumus pret homoseksuālistiem varētu iznīdēt vienīgi tad, ja viņus sāktu uzskatīt par normāliem. ”Viņi apgalvoja, ka homoseksualitāte ir priekšroka (preference), orientācija, tieksme; ka tā nav nedz trūkums, nedz kaut kas traucējošs, nedz slimība vai disfunkcija.” Dr. Bībers raksta, ka, lai tuvotos šim mērķim, ”geju aktīvisti izsmēja to psihiatru darbus, kas pauda, ka homoseksualitāte nav normāla, un apšaubīja šo psihiatru motīvus”.
Lesbiešu aktīviste Kamilla Palja (Camille Paglia) izsaka šādus novērojumus:
”Homoseksualitāte nav ”normāla”. Tieši otrādi, tā ir izaicinājums normai… Daba turpina eksistēt neatkarīgi no tā, vai tas akadēmiķiem patīk vai ne. Un dabā vairošanās ir vienīgais nelokāmais likums, un tā ir norma. Mūsu ķermeņi ir izveidoti, lai vairotos; neviens nepiedzimst kā gejs. Šāda doma ir pat smieklīga! Homoseksualitāte rodas pieraduma ceļā, un tā nekad nav iedzimta īpašība. Mums vajadzētu būt pietiekami drosmīgiem, lai nopietni apsvērtu domu, vai homoseksualitāte patiesi nerodas attīstības procesa apstāšanās pirmspubertātes periodā, kad bērni parasti vairāk draudzējas ar sava dzimuma vienaudžiem. Arī gejiem nevajadzētu apgalvot, ka homoseksualitāte ”nav saistīta ar izvēli” un ka homofobiskā sabiedrībā neviens neizvēlētos kļūt par geju. Tomēr jebkura veida uzvedību ietekmē izvēle, neatkarīgi vai uzvedība saistīta ar seksualitāti vai ko citu. Ir jāpieliek zināmas pūles, lai veidotu attiecības ar pretējo dzimumu; tas var šķist vienkāršāk un drošāk ar tā paša dzimuma personu. Tātad jautājums ir par izvēli starp izaicinājumu vai ērtumu.”
Pirms vairāk nekā 50 gadiem tika izveidota ļoti vienkārša definīcija, ka ”normāls ir tas, kas funkcionē saskaņā ar mērķi, kura dēļ tas radīts”. Diezgan viegli saprast, ka homoseksualitāte šai vienkāršajai definīcijai neatbilst.
08.11.2014 23:45 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
Ārstēšana
Mūsdienās bērniem visā attīstītajā pasaulē sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolu tiek mācīts, ka homoseksuāls dzīvesveids ir normāla, veselīga izvēle, kam nav citu trūkumu kā vien sabiedrības noraidošā attieksme. Apmulsušie pusaudži tiek iedrošināti izmēģināt homoseksuālas attiecības vecumā, kad viņi paši nav vēl gatavi pieņemt svarīgus lēmumus par savu turpmāko dzīvesveidu. Ja viņi meklē palīdzību, tad viņiem tiek paziņots, ka homoseksualitāti izārstēt nav iespējams.
Bērniem, kam nav izveidojusies skaidra apziņa par savu dzimumidentitāti, neviens vairs nepalīdz apjaust savu bioloģisko dzimumu vai sarast ar sava dzimuma vienaudžiem, no kuriem tie vairās. Tā vietā vecākiem tiek pateikts: ”Ar jūsu bērnu viss ir kārtībā, vienīgā problēma slēpjas sabiedrības attieksmē.”
Kad geju atbalstītāji publiskās debates par ”tiem, kas tā dara” pārvērta debatēs par ”tiem, kas tādi ir”, viņiem veiksmīgi izdevās iebiedēt opozicionārus, tos sākot apvainot aizspriedumos, tumsonībā un naidīgumā. Tā rezultātā vairums cilvēku, kas ir pārliecināti, ka jāaizstāv pašsaprotamā realitāte - tāds attiecību modelis, kas balstās uz attiecībām starp sievieti un vīrieti, tiek piespiesti klusēt un izvairās savas domas darīt zināmas publiski.
Dr. Bērds (Byrd), NARTH viceprezidents, savā laikrakstā Salt Lake City Tribune publicētajā rakstā uzdod šādus jautājumus:
”Vai fakts, ka kāds cilvēks ir homoseksuāls, ir negrozāms? Vai homoseksualitāte ir patstāvīga, vai arī tā pakļaujas centieniem kaut ko mainīt? 1973. gadā pieņemtais lēmums svītrot homoseksualitāti no Amerikas Psihiatrijas asociācijas Diagnostikas rokasgrāmatas atstāja graujošu iespaidu uz turpmākiem pētījumiem šajā jomā. APA lēmums netika pieņemts tādēļ, ka būtu parādījušās kādas jaunas zinātniskas atziņas; īstenībā, kā to atzina arī geju aktīvists un pētnieks Simons Levejs, ”nav apšaubāms, ka spēks, kas mudināja APA svītrot homoseksualitāti no slimību saraksta, bija tieši geju aktivitātes”. Pārlūkojis izdarītos pētījumus, Satinovers secināja, ka 52% gadījumu, kad pats pacients vēlējās atbrīvoties no homoseksualitātes, ārstēšana bija sekmīga. Pazīstamie seksuālo jautājumu pētnieki Māsterss (Masters) un Džonsons (Johnson) pēc piecu gadu pētījumiem ziņoja, ka ārstēšana bijusi veiksmīga 65% gadījumu. Vēl citi zinātnieki konstatējuši, ka ārstēšana vainagojusies panākumiem no 30 līdz 70% gadījumu.”
08.11.2014 23:50 |
 
Reitings 3551
Reģ: 23.11.2012
Kas nosaka normālo?


Pats savus kopētos murgus lasi ?
08.11.2014 23:50 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Dr. Bībers

08.11.2014 23:50 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
Dr. Roberts L. Spicers (Robert L. Spitzer), plašāk pazīstams kā cilvēks, kurš ievērojami sekmēja APA 1973. gada lēmumu par homoseksualitātes svītrošanu no Diagnostikas rokasgrāmatas, 2001. gada 9. maijā ikgadējās APA sanāksmes laikā publiskoja jaunu, izaicinošu pētījumu. Pēc tam, kad viņš 1999. gada APA sanāksmē bija ticies ar vairākiem bijušajiem gejiem, kas bija ieradušies, lai pierādītu, ka homoseksualitāti var izārstēt, Dr. Spicers nolēma veikt pētījumu par bijušajiem homoseksuālistiem, lai pārliecinātos, vai homoseksualitāte patiešām ir ārstējama. Par pārsteigumu pašam pētniekiem tika konstatēts, ka 67% bijušo homoseksuālistu, kas pirms ārstēšanas bija tikai reti vai pat nekad jutuši pretējā dzimuma valdzinājumu, pēc ārstēšanas bija spējīgi uz kvalitatīvu heteroseksuālu dzimumdzīvi. Gandrīz visi aptaujātie vīrieši atzina, ka tagad jūtas daudz vīrišķīgāki, tāpat arī sievietes teica, ka kļuvušas sievišķīgākas arī pašas savās acīs.
Dr. Spicers pētījumu noslēdza ar šādiem vārdiem: ”Pretēji sabiedrībā vispārpieņemtajiem uzskatiem daži augsti motivēti indivīdi, izmantojot daudzveidīgus ārstēšanās paņēmienus, ir spējīgi panākt būtiskas izmaiņas dažādajos uz homoseksuālu orientāciju norādošajos simptomos un uzsākt kvalitatīvu heteroseksuālu dzimumdzīvi.”
Vairums respondentu atzina, ka reliģijai viņu dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, un līdz pētījuma beigām aptuveni trīs ceturtdaļas vīriešu un puse sieviešu bija heteroseksuāli apprecējušies. Vairums bija tiekušies pēc izmaiņām tādēļ, ka homoseksuāls dzīvesveids nebija spējis sniegt emocionālu piepildījumu. Daudziem ciešanas bija sagādājušas nepastāvīgas attiecības, neizvēlīgums attiecībās, nespēja dzīvot atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai; daudzi bija vēlējušies noslēgt (vai saglabāt) laulību ar pretējā dzimuma personu.
Visbiežāk pirmos divus gadus šo cilvēku pūles nevainagojās nekādiem panākumiem. Respondenti uzsvēra, ka viņiem palīdzēja bērnības un ģimenes pieredzes analīze, lai saprastu, kā šie faktori varētu būt ietekmējuši viņu dzimuma identitāti un seksuālo orientāciju. Arī sava dzimuma pārstāvju sniegtos padomus, uzvedības un grupu terapiju viņi nodēvēja par ļoti būtiskiem faktoriem.
08.11.2014 23:50 |
 
Reitings 3551
Reģ: 23.11.2012
Dr. Roberts L. Spicers (Robert L. Spitzer), plašāk pazīstams kā cilvēks


Turpini tālāk....

"cik interesanti"
08.11.2014 23:52 |
 
Reitings 254
Reģ: 05.09.2014
Nu ja, kā gan mēs ticēsim skolotiem psihes speciālistiem, kas ne vien kaut kādā ASV, bet visos rietumos un pat vēl daudzas dekādes pirms 1970. gada ir homoseksualitāti atzinuši par normālu? :D Labāk ticēsim sensenam psihisko slimību reģistram, kas radies laikos vēl pirms Freida - toreiz, kad psihisko slimību speciālists bija vietējais priesteris, un ārstēja tās ļoti vienkārši, izdzenot sātanu no cilvēka.

Homofobi = izteikti lētticīga sabiedrības daļa.
08.11.2014 23:56 |
 
Reitings 747
Reģ: 21.09.2014
Nu ja, kā gan mēs ticēsim skolotiem psihes speciālistiem, kas ne vien kaut kādā ASV, bet visos rietumos un pat vēl daudzas dekādes pirms 1970. gada ir homoseksualitāti atzinuši par normālu? Labāk ticēsim sensenam psihisko slimību reģistram, kas radies laikos vēl pirms Freida - toreiz, kad psihisko slimību speciālists bija vietējais priesteris, un ārstēja tās ļoti vienkārši, izdzenot sātanu no cilvēka.

Homofobi = izteikti lētticīga sabiedrības daļa.

Nu re! Tagad jau par reliģisko pārliecību runāt sākam :-D :-D :-D. Ja tava reliģija ir tāda kas tādām lietām ticēt piespiež tad es pie tavējās reliģijas nepiederu. Vari pielūgt fallu un svēto rakstu vietā vaginas monologus vakaros pirms gulētiešanas pārlasīt. Vairāk par ticību vai neticību kautkam argumentu tev laikam nav.
09.11.2014 00:02 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Palasīju Vikipēdijā, kas ir NARTH. Īsumā uzmodelējot situāciju - savācās pāris čaļu neveiksminieku (no trim grupām - vieni nekompetentie ārsti, otri tādi, kuri nevarēja samierināties, ka viņu zaļais laiks beidzies, bet trešie, kuriem prātā kaut kas nepareizi saslēdzies, skat. zemāk) un izveidoja savu centru, kur iet pretī citiem zinātniekiem, agresīvi uzspiežot to, ka homoseksuālisms ir slimība.

Par to skat. zemāk - smieklīgi, ka par vairums šī centra dibinātājiem Vikipēdijā nav ziņu, bet pirmais cilvēks (vīrietis), par kuru ir ziņas, ir atstādināts no centra, jo izmantoja vīriešu ekskortu.

Man šodien iepatikās pētīt avotus tiem murgiem, ko jūs sniedzat kā savus pierādījumus, tas izrādās ir tik smieklīgi. :D
09.11.2014 00:04 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!