Sevis motivēšana

Es esmu pēdējā brīža cilvēks. Lai arī esmu slinka, vienmēr visu kaut kā paspēju un varu sevi nosaukt par aktīvisti. Lai gan reāli es apzinos, ka varētu izdarīt divreiz vairāk, ja nenovilcinātu darbus uz pēdējo brīdi. Tas viss tāpēc, ka es vairāk esmu domātājs, nekā darītājs. Man patīk pafilozofēt par to, kas būtu, ja būtu un kāpēc ir tā un ne citādi, utt. :D

Man nav nekādu metožu, es vienkārši daru. Man ir laba pašdisciplīna. Mani motivē slinki, neizdarīgi cilvēki.. Jo lielākas nejēgas redzu, jo "tālāk" man gribas pavirzīties.

ddelirium, par to skriešanu... Super, ka tā saņēmies un pamazām esi arvien apmierinātāka pati ar paveikto! :)

Fake it till you make it

šī arī laba doma :) ...ka neviens nav teicis, ka uzreiz jāizdodas, jābūt kā iecerēts, bet dari vienkārši kamēr IR! kā vajag, kā gribējās :)

Nekā nemotivēju, dzīvoju šodien, šeit un tagad ....

Ir kā ir ar to motivēšanu. Piemēram, kursa darbus, prakses darbus sāku taisīt tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Kā saka, pēdējo brīdi atstāju uz pēdējo brīdi. Es nemāku tā smuki brīvajā laikā visu padarīt, nē, es labāk 3 naktis pirms kursa darba nodošanas, sēžu pie datora ar kafijas krūzi, klausos smago mūziku un cenšos neaizmigt. :D Pagaidām šajās vēlajās nakts stundās man ir izdevies uzrakstīt labus kursa darbus, bet manai veselības par labu tas nenāk. :(

kā saņemties?

Fake it till you make it... kaut kā tā :D

Man ir grūti no idejas nokļūt līdz realizācijai, bet, kad redzu rezultātu, viss aiziet automātiski un nav vajadzība sevi vēl lieki motivēt :)
Piemēram, man ļoti nepatika skriet, ciest nevarēju to darīt. Bet gribēju nomest svaru, sporta zālei naudas un laika īsti nebija, tāpēc apņēmos tomēr pamēģināt no rītiem paskriet. Pirmajā reizē atcerējos VISUS iemeslus, kāpēc man riebjas skriet :D Gribēju jau visam atmest ar roku, bet mamma neļāva padoties, tā nu nākamajā dienā atkal gāju skriet. Šoreiz lēnāk, piedomājot par elpošanu un jutos tiešām labi, nevarēja ne salīdzināt ar iepriekšējo reizi. Un tā automātiski tas process aizgāja, ar prieku cēlos agri no rīta un skrēju, kad jutu, ka kājas jau sāk sāpēt, bet kāds gabaliņš līdz mājām palicis un gribēju jau pāriet soļošanā, sev iestāstīju, ka jāsaņemas un jānoskrien, piemēram, līdz tai ceļa zīmei, kas ir 50m attālumā. Kad sasniedzu to, tad atkal domāju līdz kurienei jāskrien. Man tā ir vieglāk, kad domāju par maziem gabaliem, jo domājot, ka līdz mājām vēl kādi 2km, visa dūša uzreiz noplok :D Un esmu ievērojusi, ka, ja es sāku soļot, uzsākt skriet ir grūtāk nekā tad, ja pārvaru to ''gribu atpūsties, apnika skriet'' momentu. Domāju, ka to var attiecināt arī uz jebkuru citu jomu, ka labāk ir to slinkumu pārvarēt nekā ļauties :)

Sāc domāt par to, ko iegūsi, uzsākot ko jaunu, kādi tam ir plusi.
Laiks skrien vēja spārniem, izmanto to prātīgi, lai tiešām, pēc gadiem atskatoties vari teikt, ka esi darījusi visu, ko varēji darīt un izmantojusi to lietderīgi. :)

Man principā tāpat kā Lottie, ja ir kāds svarīgs konkrēts darbs veicams, tad izdarīšu pēdējā momentā, bet darīšu pēc labākās sirdsapziņas, nevis kaut kā, kaut ko samuļļāšu ,lai vienkārši kaut kas būtu... tā nē.

Bet man vairāk problēmas ir uz kaut kā uzsākšanu! ,meklēt darbu, interesēties par brīvā laika pavadīšanas iespējām, censties saskaņot, atrast... Lietas, kuras nav piespiedu kārtā darāmas, bet kuras gribētu lai papildina manu ikdienu, uzlabo mani... bet tā arī neuzsāku... :|

Rezultāti man ir labākā motivācija. Ja man kas ir jādara, tad daru, bez atrunām! :)
Ar motivāciju tiešām problēmu nav, taču tā vai tā visu vienmēr paveicu pēdējā brīdī! Man varētu dot gadu, lai izdarītu kadu konkrētu darbu, bet, zinot sevi, es to tāpat atliktu uz pēdējo vakaru.
Uz mani vislabāk strādā pēdējā brīža motivācija. Nav variantu! Ir jādara un viss! :D

Jā, es arī esmu ilgi sevi audzinājis un nonācis pie secinājuma, ka vislabāk strādā vienkārši piecelties un sākt darīt .. tagad! Un nedomāt lieki, vai tas patīk, vai nepatīk .. vienkārši ņemt un darīt. Un kad jau ir iesākts, tad vienkārši gribas pabeigt :D
Palīdz muzons - tāds aktīvais un smagais, bet cik tad tādu var klausīties? Tāpēc šo opciju atstāju tad, kad vajag, nevis ikdienā pierodu pie tā.
Tagad arī .. domāju, ka varētu vēl mazliet paslinkot, bet ņemu un kārtoju somu un iešu uz treniņu :)
Vienkārši ņem, celies un dari! Nevis tūliņ, bet TAGAD! :)

Nez kāpēc man šķiet, ka šī diskusija ir ievirzījusies negatīvā gultnē. :D


Cmon ,meitenes, pastāstiet par brīžiem, kad tomēr izdodas SAŅEMTIES! :D Kā saņematies? :)

Savādāk sanāk, ka viena otru atbalsta...Jā ,es arī esmu sliņķe, jā, man tas pats... :D Un beigās visas vēl jutīsies apmierinātas, jo "re, neesmu es vienīgā tāda, kas negrib neko darīt" :D:D

Jāmeklē iekšējā uguns sevī :D :D

Vai nu man ir iedvesma kaut ko izdarīt vai arī nav un tur gandrīz neviens neko nevar mainīt. Varu nedēļām un mēnešiem neizdarīt to, ko vajag un pēc tam uznāks vienā brīdī kaut vai nakts vidū iedvesma un vienkārši izdarīšu :D pēc tam būs tā sajūta "tas gan bija viegli, kāpēc es jau sen neizdarīju".

Bet nu mans tētis tā taisa remontu "kad būs iedvesma" :D

Uz mani darbojas "just do it"
Protams ir slinkās dienas, kad daudz kas tiek atlikts, neizdarīts vai vispār aizmirsts, bet pārsvarā ja sāku darīt, tad nevaru beigt.
Piemēram, ilgi nevaru saņemties izrevidēt skapi, bet kad sāku, tad izrevidēšu savu drēbju skapi + vēl drauga, tad vēl aiziešu izrevidēt koridorī kosmētikas plauktus un tad vēl, un vēl.. līdz beigās sāku dusmoties, ka šodien vairs laika nepietiek, lai izdarītu visu kas man sanācis galvā.
Nu, tā.. man galvenais ir sākt, jo pēc tam vairs nevaru apstāties.
Tāpat skolā bija ar referātu, domrakstu rakstīšanu - nevar, nevar iesākt un tad kad iesāk, tad nez cik reizes pārrakstīju/pārlaboju, jo tik daudz idejas rodas atkal un atkal.

Ak, kaut es atrastu kādu veidu kā motivēt sevi!! Visbiežāk, slinkums stāv tam visam pāri! :D

un veel man tracina,ka vakaros,pirms guletieshanas domaaju un nolemju,un analizeju un saku sev,ka viss-ar ritdienu un no rita taa un shitaa... pienaak rits un viss... vecais staasts atkartojas :D

What_You_Want, a Tu pamēģini normālās spēles uzspēlēt (kuras jāinstalē), garantēju, ka pazaudēsi uzreiz vairākas dienas, it īpaši, ja vēl online.. :D

t.i. citāTi

Mani absolūti nemotivē bildes, citādi un stāsti utt. Bieži uztveru kā pienākumu un izdaru. Ir reizes, kad uznāk iedvesma no ārēja avota, bet tas nav uz ilgu.