Sveikas. Esmu tik izmisusi, ka jālūdz padoms Jums. Būtu labi, ja padomus dotu tās, kurām ir bērni un ģimenes...
īsumā.
Savu mazo gaidīju 1, jo pēc daudzu gadu attiecībām tēvs nebija gatavs mazulim. Viņš īpaši nepārdzīvoja to, ka nācās šķirties. Protams, kad pienāca dzemdību laiks , uzradās... Devu iespēju, BET turpinājās viss pa vecam- manis fiziska iespaidošana, emocionālā vardarbība, meli un bijušo(kas bija laikā kad gaidīju mazo) sveikšana svētkos ar bučām utt. Vnk palūdzu AIZIET. Biju nikna par visu kopumā. Mazais deva spēju izkļūt no līdzatkarības pret šo cilvēku.
Tik sācie murgs. Mazajam ir mazāk kā gads un tēvs grib ņemt viņu pie sevis ar nakšņošanām. Saskarsmi neliedzu nemaz, priecājos, JA ATBRAUC,jo tā ir 1 reize mēnesī...Tagd jau rit 2... Lieki teikt, ka bērns raud redzot histērijā, jo nepazīst...
Nesaktoties kā man pāri darījis-bāriņtiesā iesniedzis prasību,jo nespējot ar mani normāli kontaktēties! Bet kašķi nav dēļ bērna, bet tā, ka nevēlos ar šo cilvēku būt kopā un vēlos dabūt atpakaļ kaut dažas mantas no kopdzīves, jo aizgāju ar to,kas mugurā un...zem sirds.
Jautājumi šādi- ja es nebaroju ar krūti, vai šāds cilvēks var ņemt bērnu pie sevis?! Viņš dzīvo ar vecākiem, kurus bērns redzējis 1 reiz, tikko dzimušu...(neatceras, loģiski) Jo zinu, ka ta straumēs zīdaini, par to ir arī psihologa slēdziens, bet kā uz to skatītos tiesa? Ja nu kas...
Es esmu PAR saskarsmi, tēvu vajag, BET ne uz nakti, tik mazu :( Jo nejūtos droša...:(
Un vel tas, ka viņš turpina mani nomelnot, apsaukāt ar sms... Pēc visa ko darījis...
Stāsts kā no filmas. Biju tik stulba... Meitenes-klausiet mammas, māsas, druadzenes, kurām nav mūsu rozā briļļu uz acīm...
ps- viņš, tiesa, ir jaunāks...