Kā Jūs padarāt savas dienas priecīgākas, kad ir skumji un neko, neko, neko negribās darīt, izņemot gulēt, pārvilkt pār galvu segu un necelties? Nevienu negribās ne redzēt, ne dzirdēt..
Tam man ir mīļie. ;) Vajag uzzvanīt vai satikt un jestrā vāverīte atkal gatava ripot tālāk, bieži vien ieslēdzu skaļi mūziku, pasportoju, apēdu kādu kārumu vai eju darīt to ko vajag un viss ir atkal forši.
Ar mani gan tā notiek reti, bet dzīve ir iemācījusi, ka vienmēr viss būs labi, sakožu zobiņus un viss ir pāri. ;)
Piespiežu sevi iet ārā - izkustēties, pabūt cilvēkos. Palīdz arī mājdzīvnieku tuvums. Draugu un mīļo cilvēku tuvums arī. Kāda forša filma vai grāmata novērš domas.
Taats dienas meedz buut. Eju pie mammas. Izraudos un vinja mani lielaakoties speej uzmundrinaat. Ja neliidz-tad vienkaarshi paardziivoju. Saku sev, ka taa ir tikai slikta diena. Naaks jauna un viss buus labi.
pievēršos ikdienas gaitai, daru lietas, kas jādara, jo izvēles citas tāpat nav. Citreiz paraudu, tad cenšos domāt tālāk par saviem sapņiem un mērķiem, pa vidu tam, cerīgākām sajūtām, mēdzu parunāt ar to, kas mani saprot un uzmundrina.
Parunāju ar māsu, neviens nekad nav spējis dot labākus padomus un lieliskāk uzmundrināt, kā viņa.
Ja vajag, izraudos. Izeju pastaigāt svaigā gaisā, vislabāk izeju kaut kur cilvēkos vai satieku kādu draudzeni, tad jūtos labāk. :)
285
