Esmu sūtījusi, bet nav tik viegli pierunājams.
Jāsaka, ka biežāk tās nav manas kaprīzes, bet tiešām vajadzība. Piemēram, no rīta pieceļos un jūtos slikti, bet saprotu, ka mājās nav zāļu, tad sūtu šo. šādos gadījumos arī neatsaka, mans bijušais gan bija smerdelis. Es varēju mirt nost, bet viņš neietu, ja negribētu.
Man vakarā parasti neko nesagribas, jo vakarā vienkārši neēdu.
Citreiz tieši no rītiem man uznāk marasms, ka gribu pie kafijas šokolādi, kaut nosit. Pat raudāt sāku, ja šis neiet, bet viņš izdomās 100 veidus, kā mani apvārdot, lai tikai no gultas nav jālien ārā. Nu pieņemsim, ja man piesola tā vietā, ka kaut kur aizvedīs vai nopirks ko foršu vēlāk, tad lai šokolāde iet dillēs.