Pirmā mīlestība

savu pirmo puisi nevaru aizmirst 2 gadus.. Kad ieraugu kādu ,kas ir ļoti līdzīgs, uzreiz sirds sitas, skaņas apkārt apklust.. :) Bet es domāju tāpat kā krista, ka tā īsti nav mīlestība bijusi... Gluži vienkārši tās ir pirmās sajūtas, kad esi ar kādu kopā, kad nodarbojies ar to, kas it kā ir aizliegts utml... Man bija ļoti daudz'pārdzivoumu pirmā puiša dēļ.. Paskatoties bildes, ir jauki atcerēties dažas lietas, bet pārsvarā tajās lietās ietilpst nevis viņa klātbūtne, bet viņu draugi, vecāki, vecvecāki, ballītēs sastaptie paziņas...
Protams, tāpat jau kopā arī nebiju. Man viņš dikti riebās sākumā.. Bet atceros vienu tusiņu, kur jutos slikti un viņš mani izveda laukā un apķēra.. Kad sajutu viņa smaržu, bija tādas sajūtas, it kā viņš būtu īstais.. Ka ar viņu būs brīnišķīgi,, (stulbie hormoni, pēc pusgada būšanas es atklāju, ka tā tomēr galīgi nav!) Pēc tam visi pārējie puiši, ar kuriem biju, katram bija vai nu smaržas, kas man nepatika, vai viņu izgājieni...Izšķīros, jo man ļoti ātri pazūd jūtas.. Īpaši, ja vīrietis sāk par daudz atļauties.. Cieņai ir jābūt!

Bet bildes nekad nedzēsīšu ārā, ir jauki paskatīties, atcerēties. Un izanalizēt, kāpēc tieši bijām kopā, kas patika... Jā, tas bija egoisms savā ziņā.

Lia gan esmu attiecības un gatavojos kāzām,pirmo mīlestību atceros šad tad,bet tās ir patīkamas atmiņas.

Nez, kuteliiga teema. Man liekaas, ka par to, kureejaa miilestiiba bija taa iistaa un stipraakaa var runaat tikai tad, kad ir jau pensijas gadi sasniegti, uzkraata pieredze un mainiijusies arii ideja par to, kas ir miilestiiba.
Taa sauktaa pirmaa miilestiiba peec maniem tagadeejiem kriteerijiem nemaz nekad nav bijusi miilestiiba, bet gan kaisle, nedaudz neveseliiga apmaatiiba. Kaut kaa izteikumus par miilestiibu liidz gadiem 25 par pilnu nemaz vairaak nenjemu. It iipashi viirieshiem, bet arii daljai sievieshu, kuraam ir paaugstinaats gribulis, sekss + minimaala saskanja aizmaalee acis un liek noticeet, ka nu ir patiesaas juutas, bet kaa ir ateedushies, taa arii juutas diez kur pagaist un visa miilestiiba pajuuk. Uzskatu, ka visbiezjaak pirmaa miilestiiba ir visneiistaakaa no visaam, jo to diktee hormoni, jauniibas naivums, rozaa brilles un klaat ir ljoti liela deva egoisma. Turklaat pirmaa miilestiiba tiek vairaak dikteeta no masu meediju, modes utt puses. Daudzi iedvesh sev to, ka vinji ir iemiileejushies, jo tas skaitaas stiliigi un forshi, vai saskataas romantiskaas filmas un tad izdara maldiigus secinaajumus par to, kas notiek vinju juutu pasaulee. Naakamajaas miilestiibaas tomeer cilveeks ieklausaas vairaak sevii un speej iemiileet otru taadu, kaads vinjsh ir, nevis kaadu gribeetu vinju redzeet.
Nekad neesmu ne peec viena bijushaa ilgojusies, ne par vinjiem domaajusi, atskaitot shaada tipa diskusiju gadiijumaa. Var jau buut tas arii taapeec, ka vienmeer attieciibas esmu izbeigusi es deelj taa pamatojuma, ka man juutas ir pazudushas.

Pēc trīs gadiem, kad bija izjukušas manas nākamās attiecības, satikāmies kādā draugu pasākumā un bija skaidrs, ka viņš jhoprojām rib būt kopā ar mani. Visus trīs iepriekšējos gadus biju salīdzinājusi viņu ar savu ex. Trīs gadus es nespēju viņu aizmirst. Ieraudzījusi viņu, sapratu, ka neko pret viņu vairs nejūtu, un vakara gaitā tas pierādījas aizvien vairāk, jo viņš kā parasti piedzērās un flirtēja ar visām pēc kārtas. Nākamajā dienā viņš atvainojās, ka tā uzvedies, bet man bija pilnīgi vienalga. Es beidzot biju pilnībā tikusi viņam pāri!

Un tagad esmu laimīgi kopā ar kādu, kuru nemūža, nesalīdzinātu ar kādu no saviem bijušajiem!

Man ir pagājuši apmēram 2 gadi vai vairāk, ir gadījies , ka satieku viņu uz ielas, jo dzīvojam vienā pilsētā, tad nu ir kā ir.
Jau no attāluma redzu, ka viņš man nāk pretī, sāku domāt, kā izskatos, kājas rokas nedaudz trīc, bet tā, vairāk vai mazāk esmu tikusi pāri tam.

Nē, nav labi draugi, bet ir paziņas un sanāk mums kopā atriesties dažādos pasākumos. Nekad neesmu no tagadējā drauga dzirdējusi kādu komentārus par pagātni, es viņam skaidri paskaidroju, ka pagātne paliek pagātne, to nevar aizmirst, tā mani ir veidojusi par to kāda esmu tagad, bet es dzīvoju šodienā ne pagātnē. Es, protams, arī neprovicēju viņu, nepieviēršu uzmanību, izrādu sabiedrībā cieņu pret savu tagadējo draugu, nestrīos ar viņu, piekāpjos, lai viņš jūtas pārliecināts par mani tieši tajos brīžos, kad esam kompānijā ar iepriekšējo puisi.

Man pirmā mīlestība bija klasesbiedrs, mācījāmies kopā no 1-12 klasei. Daudz kas piedzīvots kopā, bet attiecību mums nebija, reizēm kādā pamatskolas ballītē pasēdēšana klēpī, kāds glāsts, skūpsts. Vidusskolā sagāju ar tagadējo puisi. 1. studiju gadā klasesbiedru ballītē arī jutu, ka virmo, bet fiksi pazudu no ballītes, pēc tam rakstīja man sms, ka nakts vēl gara utt.

Nezinu, kas tas ir, bet šad tad sapņos viņš rādās.

īpašiem cilvēkiem ir īpaša nozīme dzīvēs

Tik perfekti pateikts....

Cerams,ka viņi nav ļoti labi draugi..es laikam, nevarētu tā izturēt....

ilgi nevarēju aizmirst . Rādījās sapņos ,pArdzivoju .Bet satiku tagadejo vīru , izbaudu katru mirkli
kopā ar vinju un diez vai spetu tagadejo viru piekrapt ar pirmo milestibu ,kaut tas man taktitu vai ko ....

Ir pagājuši kārtīgi divi gadi. Bijām kopā tikpat ilgi. Lai gan iepriekš biju dimājusi, ka pirmais puisis bija manā pirmā lielā mīlestība, tad sapratu, ka nē, divu gadu laikā es neesmu spējusi šo puisi izdzēst no savas sirsniņas. Esmu šobrīd jau vairāk kā gadu kopā ar citu puisi, kurš ir ideāls un kuram es esmu pirmā mīlestība, abi šie puiši ir savā starpā pazīstami, bet es māku ļoti labi notēlot, ka laiks spēj dziedēt pilnīgi visu, lai gan vienmēr sirdī jau būs divi puiši. Pats stulbākais, ka tā kārtīģi vēljoprojām neesam izrunājuši kas tieši notika, tas arī krem. Abiem mums šobrīd ir jaunas, stabilas attiecības, bet esmu pārliecināta, ka viņam ir tāpat, ka cilvēku nevar pilnīgi izslēgt no prāta.
Šķiroties es viņam uzrakstīju vēstuli, pēdējais teikums bija, ka vienmēr viņš būs mana īstā un patieša mīlestība un ka kādrezi atkal būsim kopā.
Šobrī neapdomāju tādu iespēju, ka būsim atkal kopā, bet viss ir iespējams... īpašiem cilvēkiem ir īpaša nozīme dzīvēs, gribētos tik ļoti kādreiz divatā izrunāties, lai mūžām nepaliek neatbildēts jautājum kāpēc, bet es neuzdrošinos to darīt.

nu nevar taču neglītu sumo cīkstoni rādīt. Kauns

es tā smējos pa šito teikumu. :D:D

Es savu pirmo mīlestību ieraudzīju pēc apmēram 4-5 gadu neredzēšanās. Pirmais bija - fuj, kur bija mana gaume

Man besī,ka mana pirmā love ir palicis resns un neglīts,zini stāsti draudzenēm par attiecībām un tev paprasa parādīt kā izskatījās,nu nevar taču neglītu sumo cīkstoni rādīt. Kauns :D

Pagājuši jau...oii 5 gadi.
Bijām jauni,naivi. Nekas nesanāca. Pēc 3 gadiem,kad izjuka manas pirmās nopietnās attiecības.es sagāju ar viņu vēlreiz. Bet abi sapratām,ka lai gan mīlestība bija-tomēr,kaut kas nav un lai tā arī paliek neizsapņota mīlestība. Bija skaisti,bet tomēr kopā būšana-nereāla.
Toties ar puisi,ko biju kopā šos 3 gadus-tas ir kaut kas mistisks. Mēs nespējam aizmirst viens otru joprojām,kaut abiem pa šiem 2 gadiem gājis raibi ar otrajā pusēm,tomēr kaut kas ir. Tagad viņš ir ļoti mainījies,tāpat kā es,bet šķiet,ka patīk vēl vairāk kā agrāk. Tomēr-bail atkal tajā pašā upē kāpt....
Tā ka es uzskatu,ka nekad jau tā pa īsto aizmirst nevar

Esmu kopā ar savu pirmo. .

dēļ viņa savu laimi nejauktu ārā, vēlreiz paskatītos kā tur īsti varētu būt, jo mīlu citu.

dēļ viņa savu laimi nejauktu ārā, lai vēlreiz paskatītos kā tur īsti varētu būt, jo mīlu citu.

ā, uz ielas satiekot, domāju, ka sirds nedaudz notrīcētu un uzjundītu atmiņas, bet nekas vairāk. dēļ viņa savu laimi nejauktu ārā, vēlreiz paskatītos kā tur īsti varētu būt, jo mīlu citu.

tagad ir pagājuši kādi divarpus gadi vai nedaudz vairāk (tieši tik ilgi, kad sāku ar savu pašreizējo draugu satikties) un ar mierīgu sirdi varu teikt, ka es arī toreiz viņu palaidu vaļā. ilgstoši līdz tam bija ļoti grūti. tagad ir palikušas tikai atmiņas, bet nekas tāds, lai viņa dēļ šķirtos no drauga.
kāpēc tad jūs pēc tā jūras brauciena tomēr nepalikāt kopā, bet esi tagad kopā ar esošo draugu?
sākuma atskaites punkts par to, ka sapratu, ka neredzu ar to puisi sevi kopā bija jau agrāk, kad vienā dienā man atvērās acis, ka mūs nekas nesaista. NEKAS. atvērās viss kā priekškars. sapratu, ka mums pat nav kopīgu interešu. kopīgi mērķi īsti arī nē, ja neskaita kaut kādas plikas runas.agrāk domāju un teicu, ka nekad viņu neaizmirsīšu. viņš teica tieši to pašu. tagad ir tā, ka viņš mani apsveic pa reizei kādos svētkos telefoniski ar sms, nu es vnk uzrakstu paldies. man viņa telefona nr nebija, bet viņš, acīmredzot, manējo ir saglabājis. tagad nezinu', kādas ir viņa jūtas pret mani un ceru, ka neuzzināšu, lai man tas neliktu ieslīgt kaut kādās melanholiskās atmiņās. ne jau tādēļ, ka man gribētos skriet pie viņa, bet tas man pamatīgi sabojā garastāvokli.

ir pagajusi 2 gadi ,kops izskiramies, bijam kopa kadu pus otru gadu vai mazliet mazak, vel joprojam aizmirst nespeju, jo tomer satiekamies reizi pa reizei, bet tas ir tikai sekss,pedeja reize bija aptuveni pusgadu atpakal. Zel, stulbi, nosodu pati sevi. Ikreiz, kad ieraugu,liekas, ka sirds pa muti izleks lauka, bet tam palidz tikai,tikai laiks. Lenam,lenam.

Man ir superīgs vīrietis, viss ir jauki, esmu laimīga...bet ja ieraudzītu to puisi ar kaut kādu meiteni, man visas iekšas apgrieztos otrādi.. tas jau nav normāli.. un nav tā, ka viņš man bijis vienīgais un tāpēc tā.. nesūdzos par uzmanību no pretējā dzimuma... bet par tiem pārējiem vispār vienalga.

tipiskais "man ir superīgs vīrietis" "bet ieraugot viņu visas iekšas sagriežas". nedomāju, ka tas vēl ir rādītājs par patiesām jūtām. arī, bet tur tomēr pamatā jābūt vēl kaut kam. citādi iznāk, ka tu kā muļķe - ieraugi un vsjo taureņu pilna pakaļa. padomā vairāk par to vai tev maz viņš liekas tāds kuru tu patiešām mīlētu visu dzīvi arī tad, ja piem., viņam būtu trūkumi un tā. vai viņā ir kaut kas tā vērts lai būtu kopā visu mūžu. vai tikai satieku un reibst galva. reibums tāpat kā no šampja pāries dārgā :)

tas tāds mans mīlestības identifikators

Tas jau atkarīgs no tā cik stipra tā mīlestība. Un to noteikt droši vien var laiks. Ar laiku sapratīsi.