Eh, vēljoprojām stāv prātā bilde, kur 7.klasītē esmu nobildēta smejamies un tā bedre tik labi redzama. Fū! Trauma uz mūžu. :D
Man bija laiks, kad uz rokas liku apjomīgas rotas, lai neredz, biju līmējusi plāksterus, bet zini.. vienā dienā pieriebās. Neērti bija tad, kad strādāju ar klientiem, jo daži mēdza paskatīties uz manām rētām ar žēlumu, bet nu sīkums. Reāli kāda starpība, ko citi par to domā? Pati saprotu, ka stulbi esmu darījusi, galvenais jau, ka viss beidzies. Vispār esmu sevi pieņēmusi tik ļoti, ka pašai šoks. Pirms gadiem trim biju nepašpārliecinātākais cilvēks vispār. :D