Man tagad, atceroties dzemdību sāpes, galvā ir tukšums, neatceros, kur un kā sāpēja, tika atceros, ka sāpēja traki. Man plkst. 00:00 nogāja ūdeņi, zvanīju vecmātei un teicu, ka šoreiz tiešām tie ir ūdeņi, to to tiešām nevar sajukt ne ar ko citu, vēl pajautāju, ka varbūt varu vēl pa mājām tusēt līdz rītam, bet tā kā man bija sākušās uzreiz arī sāpes, tad vajadzēja braukt, pēc 30 min bijām nodaļā.
Es biju tik morāli nobriedusi sāpēm, ka man tās sāpes nebija nekas pārsteidzošs, ne sāpju stiprums, ne intensitāte, tā kā uzskatu, ka sāpēm var sagatavoties un nobriest, lai tās neuztvertu par pasaules galu, bet , ja man tagad jāpasaka, kā man sāpēja - neatceros, sit mani nost :D Es tik varu pateikt, ka sāpēja, jā. Bet ne arī tādas sāpes, kā citas saka, nekad nav izjutušas...