Man gribas pacikstet, sodien jutos slikta mamma. Sirds pilna.Man ir pupa berns, visu laiku (pirmo menesi) biju parliecinata , ka uz maisijumu neskatisos vismaz pirmos sesus menesus, bet sodien kapituleju un iedevu pudeli. Berns no pulkstens sesiem poe upa karajas. It ka. Piens ir, saspiezot krutsgalu var redzet , ka smuki pil. Berns ed, bet ik pa laikam raujas nist, raud. Ka nonemu ta atksl atpakal prasas, ed un atvemj ..ed un atvemj. Mazliet piemieg uz 15 min, tad atkal mistas augsa ar blavienu. Domaju, ka gazes..lieku gan uz pleca, gan pie sevis...gan pret gazem pulienus. Visu ko, bet labak nepaliek. Pie pedejas atvemsanas vnk neiztureju un aizsutiju viru uz bodi pakal pudelei, jo no tas karasanas un arvemsanas beigas likas, ka krutis nokritis un ka isti nepil. Iedevu pudeli, atvema..bet kaut kas noteikti ieksa ari palika. Un ziniet..iestajas miers. Gul supuli un runajas. Berns apmierinats un pirmo reizi redzu, ka priecigs un apmierinats. Un sajutos sudigi. Vinau maisijums izskatas iet pie sirds labak ka mans pupa piens. Drankiba. Sezu tagat un bimboju, jo saprotu, ka iespejams neizturesu vel kadreiz, ja nekas nelidzes dosu to pudeli. Bet jutos nepilnvertiga, ka mani sita izbrake :(