Viens no apliecinājums tam cik lielā mērā ir nojūgusies homoseksuālistu – pedofilu mafijas pārvaldītā Rietumu pasaule ir 2012.gadā medicīnas ētikas žurnālā (Journal of Medical Ethics) publicēts raksts, kurš pauž atziņas, kas pamato bērnu nogalināšanu. Rakstā tiek apgalvots, ka jaundzimušais faktiski vēl nevar tikt uzskatīts par personību un viņam vēl nav morālas tiesības uz dzīvību. Autori apgalvo, ka, ja pēc dzimšanas izrādījies, ka viņu bērni piedzimuši kā invalīdi, vecākiem ir jādod iespēja tos nonāvēt.
Rakstu ar nosaukumu “Postnatālais aborts. Vai bērnu vērts atstāt dzīvu?” uzrakstījuši divi bijušie Oksfordas universitātes profesora un žurnāla redaktora Džuliāna Savuleski asistenti – Alberto Džiubilini un Frančesko Minerva, kas mēģina pierādīt, ka “jaundzimušā morālais statuss embriona statusam ir ekvivalents tajā nozīmē, ka gan vienam, gan otram trūkst to īpašību, kas attaisnotu tiesību uz dzīvību piešķiršanu.”
Džuliāns Savuleski, Frančesko Minerva, Alberto Džiubilini
Džuliāns Savuleski, Frančesko Minerva, Alberto Džiubilini
Jaundzimušais nav “pilnvērtīga persona”, drīzāk “potenciāla persona”. Autori skaidro: “Tas, ka gan auglis, gan jaundzimušais ir cilvēciskas būtnes un potenciālas personas, ir acīmredzami, taču tie nekādi nav personas “subjekta morālo tiesību uz dzīvību” nozīmē.
“Mēs sakām ‘persona’, lai apzīmētu indivīdu, kas savu esamību spējīgs identificēt – vismaz tādā bāzes vērtību līmenī, lai eksistēšanas tiesību liegšana viņam nozīmētu zaudējumu.
Autori turpina, ka “nav iespējams nodarīt atbilstošu morālu kaitējumu jaundzimušajam, liedzot tā potenciāla attīstību, kā rezultātā viņš vēl tikai kļūtu par personību.”
Autori secina, ka “tas, ko mēs dēvējam par postnatālo abortu (jaundzimušā nogalināšanu), ir jāatļauj tādos pat gadījumos, kādos tiek atļauti aborti, ieskaitot arī gadījumus, kad jaundzimušais nav invalīds.”
Bet gadījumā, ja vecāki līdz bērna dzimšanai nav zinājuši par to, ka bērns būs invalīds, autori iesaka, ka vecākiem ir jādod iespēja savu nepilnvērtīgo bērnu nonāvēt. Kā piemēru viņi min faktu, ka “tikai 64% gadījumos Dauna sindromu Eiropā diagnosticē prenatālā periodā.” Tāpēc, ja tāds bērns piedzimst, “vecākiem nav citas izvēles, kā tikai bērna pamešana” – raksta autori. “Tāda bērna audzināšana var kļūt par nepanesamu nastu kā ģimenei, tā sabiedrībai, ņemot arī vērā to, ka ekonomiski šo aprūpi nodrošina (lieki tērējas) valsts.”
Autori vēl apgalvo, ka vienu jaundzimušo nogalināšana ir vairāk pieļaujama, kā citu, jo no morālā viedokļa tiem nav tikpat kā nekādas atšķirības starp abortā likvidētajiem, un aborti taču jau tiek praktizēti.
Autori termina “bērna nogalināšana” vietā iesaka nesatraucošāku terminu “postnatālais aborts”, nomierinot slepkavību atbalstošos vecākus, “ka nogalinātā jaundzimušā morālais statuss ir salīdzināms ar embriona statusu.”
Kāda ranga un domas vērienu augstumos un plašumos radušās šīs idejas, liecina tas, ka gan Minerva, tā Džiubilini ir pazīstami ar profesoru Džulianu Savulesku jau no Oksfordas laikiem. Minerva bija zinātniskais līdzstrādnieks Oksfordas Seuhiro praktiskās ētikas Centrā, kur tika studēti Idzutaro Suehiro u.c. darbi, kuru pozīcija ir tuva marksistiskajai izpratnei par tiesību socioloģiju. Pagājušā gada jūnijā Minerva pārcēlās strādāt uz lietišķās filozofijas un sabiedriskās ētikas Centru Melburnas Universitātē.
Džiubilini, kurš, vēl būdams Kembridžas universitātes students, Oksfordas Martina skolā, kurā profesors Savulesku arī ir direktors un kuras paspārnē darbojas nākamo paaudžu Komisija, tika uzaicināts uzstāties ar priekšlasījumu “Kas ir eitanāzijas problēma?”.
Profesors Savulesku līdz pārbraukšanai 2002.gadā uz Oksfordu, darbojies arī Monašas un Melburnas universitātēs.
Aizstāvot lēmumu par šī raksta pubilcēšanu Britu medicinās žurnāla blogā profesors Savulesku pavēstīja, ka argumenti par labu jaundzimušo nogalināšanai “lielā mērā vairs nav jauni.” To, ko Minerva un Džiubilini izdarīja, bija vien šo argumentu pielietojums, “rēķinoties ar mātes un ģimenes interesēm.”
Atzīstot, ka daudzi nepiekritīs viņu argumentiem, Savulesku rakstīja: “Medicīnas ētikas žurnāla mērķis ir ne jau vienīgās patiesības pārstāvēšana vai atbalsts kādiem vieniem morāliem priekšstatiem. Mērķis ir celt priekšā pamatotus argumentus, kas balstīti jau vispāratzītos viedokļos.”
Intervijā laikrakstam The Daily Telegraph profesors vēl piebilda: “Šīs ‘debates’ bija raganu medību piemērs – kāda ļaužu grupa zina, kas uzskatāma par raganu, tā mēģina to atrast un sadedzināt. Tā ir viena no cilvēku bīstamākajām nosliecēm. Tas noved pie linčošanas un genocīda. Tā vietā, lai strīdētos un cīnītos par ideju, parādās tieksme piespiest apklust un, ārkārtas gadījumā, nogalināt, balstoties uz viņu personīgajiem morālajiem pieņēmumiem. Tā nav tā sabiedrība, kādā mums ir jādzīvo.”
Svētās Marijas Universitātes koledžas medicīnas ētikas fakultātes direktors Doktors Trevors Štammers it kā cilvēcīgi vēl saka: “Ja māte savu bērnu nosmacēs segā un mēs teiksim „tam nav nozīmes, viņa taču var piedzemdēt vēl vienu”, – vai to mēs gribam?” Taču tūlīt pat apliecina, ka “tas, ko izklāstījuši šie jaunie kolēģi, nav nekas jauns. Tās ir idejas, ka jau ilgāku laiku tiek ASV un Austrālijas ētikas filozofu aizstāvētas, un tas ir garā ceļa neizbēgamais galējais punkts.”
piedzimis vesels bērns ir adoptējams, jo ir daudzi gribētāji. Turklāt ir diezgan muļķīgi iznēsāt veselu bērnu un tad to nogalināt. Sanāk veltīgi pārciesta grūtniecība.
Melns, bet piedzimis vesels bērns ir adoptējams, jo ir daudzi gribētāji. Turklāt ir diezgan muļķīgi iznēsāt veselu bērnu un tad to nogalināt. Sanāk veltīgi pārciesta grūtniecība.
Ja kas, es esmu pret bērnu nogalināšanu gan embrija, gan dzimuša bērna veidā. Man tas liekas pretīgi jebkurā gadījumā.
Es gan neesmu māte un neplānoju, līdz ar to mans viedoklis ir "jā", ja bērns ir nedziedināmi slims, kropls, tad nevajag bojāt dzīvi ne sev, ne pārējiem. Domāju, ka mātes man nepiekritīs, jo katra māte cīnīsies par savu bērnu.
Nu mans viedoklis, ka eitanāzēt šķiet kaut cik pieņemami tikai tādos gadījumos, kad ir runa par garīgo atpalicību smagos gadījumos. Nu kad tiešām tas bērns ir dārzenis, kurš nekad nespēs vispār apzināties savu eksistenci un pilnīgi droši drīzumā nomirs dabīgā nāvē. Taču, ja runa ir par fizisku invaliditāti (neattīstītas rokas, kājas vai citi tamlīdzīgi defekti), tad gan es nebūtu tik viennozīmīga. Jā, vecākiem būs ļoti smagi, daudz darba nāksies ieguldīt, naudas un laika, bet tam mazajam cilvēkam, manuprāt, ir jādod iespēja dzīvot. Tas, ka viņš vizuāli ir defektīvs, vēl nenozīme, ka tikai tāpēc ir norakstāms.
Malns, vai var uzzināt kur dabuji to iecitēto fragmentu? Gribētu iziet uz oriģinālu kaut kā.
Ne visai labi pārzinu jautājumus saistībā ar ieņemšanu un dzemdēšanu , bet ir viens nezinātāja jautājums. Vai ir tādi gadījumi, kad ieņemts ir, bet abortu taisīt mātes veselības stāvokļa, pārāk liela termiņa vai citu iemeslu dēļ taisīt nevar? Augstākizklāstītais dod zaļo gaismu vēl lielākai atsevišķu sieviešu bezatbildībai - tādos gadījumos mamma varēs piedzemdēt un uzrezi pēc dzemdībām nevēlamo zīdaini - šņirkts - un nav!Lai piedzemde un atdod bernu namam, ja nespej rupeties. Nogalinat gan ne, ja berns ir normals un vesels! Tas butu ka atgriesanas kada primitiva laikmeta. Bet tur pat uz vietas jau vajadzetu veikt sai sievietei piespiedu sterilizaciju.
1582
