Īsti nekad neko traku nebiju dzirdējusi līdz nesen man pateica apmēram tādu tekstu(precīzi neatceros):"Tagad saprotu kāpēc esi bijusi pamesta!"
Lieki piebilst,ka uz šo cilvēku vairs NEKAD mūžā nepaskatīšos tā kā agrāk.
-Gribi kazas?
(Es, protams, uzreiz par kāzām)
-Jā, protams!
-Lielas un baltas?
-Jā!
-Tu slauksi! :D
Bieži vien es visādi tieku iznesta cauri. Garlaicīgi man nav! Un viņš teica, ka precēsimies tikai pēc mana bildinājuma, tāpēc laikam neprecēsimies nekad :D
Bijusasis teica,lai nesu savu spekjaino vaveri pie vina.
fuj, es ceru, ka tas ir joks :D
par tām kazām ir tā, ka, ja mēs kkur braucam, draugs saka- o, reku kazas!
es skatos - nu kādas kazas?! tur nav kazu :D
viņš saka, ka', kā tad nu nav. jāuzpīpina būs.
nu tad es iebraucu :D
ja es būtu blakus, sāktu smieties, jo es parasti smejos, kad man šoks :D
Bet visdrausmīgi stulbākais, ko es jebkad esmu dzirdējusi attiecībā uz sevi (neskaitot kkādus bomžus alkoholiķus, kam neiedodu naudu) bija kāda jauna vīrieša teiktais šovasar. Man vasarā bija iešļūcenes ar tādiem kā metāla bumbulīšiem. Ejot, tie radīja nelielu žvidzināšanu (es nezinu, vai ir tāds vārds). Es gāju pa 13. janvāra ielu un tas jaunais vīrietis man pāris soļus priekšā. Pēkšņi viņš strauji pagriezās un tā riktīgi skaļi: "Ak dievs, tu klabini kā zirgs ar zvaniņiem!", aizgriezās un steigšus devās prom. Es biju šokā un sāku skaļi smieties. Jutos totāli muļķīgi. Tālāk gāju ļoti mierīgi, domājot par to, lai skan pēc iespējas klusāk :D
1979
