Berni attiecibas

Ja pati vēlies bērnus, tad nē.
Jo es nepaļautos uz to, ka vīrietis mainīs domas.

ja es skaidri zinātu ka gribu bērnus, kaut kad, bet viņš skaidri zin ka nekad, tad es neredzētu jēgu kautko turpināt. jo tā nav tāda nākotne kā es gribētu, tad kāda jēga attiecībām kurām nav nākotnes? protams ir arī tā ka domas par bērniem var mainīties, bet vai uz to vajadzētu paļauties? nu nezinu nezinu... :D

Es neveidotu attiecības ar tādu cilvēku, jo manos plānos noteikti ir bērni.

Laikam jau nav jēga. Ok... iespējams sākumā, kad rozā brilles, viss ir forši.. bet ar gadiem? Paziņām sadzims bērni, sievietei būs droši vien sajūta, ka neesi realizējusies.. būs tāpēc gan jau kāds rūgtums pret 2. pusīti (vaininieku).. un arī pašas attiecības sašķobīsies..

Ja tu to skaidri redzi kā obligātu savas nākotnes sastāvdaļu, bet viņš pilnīgi skaidri zin, ka negrib, tad laikam nav jēgas turpināt. Jo turpināt attiecības un tad vēlāk mēģināt viņam uzspiest bērnu radīšanu...nu, nav tā labākā doma.
Nē, nu var jau paļauties, ka kkas baigi mainīsies gadu laikā, taču man tas neliekas gudri. Varbūt, ja viņam tagad ir 18, tad kādos 25 viņš varbūt domātu savādāk(bet tas jau arī ir tikai varbūt). Taču, ja viņam jau ir 25, tad, vismaz es, šaubos, ka viņam baigi domas mainīsies.
Labāk, ja šajā jautājumā abiem domas saskan.

Neuzskatu, ka ir vēŗts turpināt tādas attiecības.

Nekādā gadījumā neturpinātu tādas attiecības.

Kā Tu justos, ja Tavos plānos nebūtu laist pasaulē bērnus (būtu neauglīga, vai vienalga kas) un Tevi pamestu vīrietis tādēļ?

platinium, tas ir debīls arguments :D un kā justies sievietei saprotot ka viņai nekad nebūs bērnu tikai tādēļ ka vīrietis to negrib. te tak nav runa par neauglību.

Tas nav debils arguments, jo neauglīgai sievietei nevar piespiest ieņemt bērnu un vīrietim, kurš negrib bērnu - nevar piespiest viņu gribēt. Es negribētu sev partneri, kura attieksme pret mani mainītos atkarībā no tā - vai manos plānos ir bērni! Tas ir ļoti nehumāni. Un man liekas, ka dzīvē tas var pagriezties atpakaļ - sieviete pamet vīrieti, jo viņš negrib bērnu un beigās izrādās, ka viņai nemaz nevar būt bērni.

platinum, es uzskatu, ka Tavi argumenti nedarbojas. Te netiek diskutēts par neauglību, bet arī tad nevar nosodīt cilvēku, ka viņš izvēlas neturpināt attiecības, ja pašam ir sapnis par bērniem. Jo te jau vīrietis vienkārši negrib - viņš nepiedāvā opciju ado'ptēt vai kā citādi tikt pie bērniņa.
Un cilvēki ar tik dažādiem dzīves mērķiem nevar izveidot harmonisku ģimeni.

Es tādas attiecības neturpinātu, jo manos plānos ir bērni.

vīrietim, kurš negrib bērnu - nevar piespiest viņu gribēt.

tāpat kā nevar piespiest sievietei negribēt bērnu, a viņa grib, ko nu? tādā veidā harmoniskas attiecības nekad neizveidosies un ir loģiski ka tas beidzas ar šķiršanos, jo abiem taču ir atšķirīgi dzīves uzskati, mērķi...

Platinum, es domāju,ka tas ir normāli šķirties no cilvēka, ar kuru nesaskan diezgan būtiski jautājumi. Tāpat varētu nosodīt sievieti,kura šķiras no vīrieša,kurš viņu sit,jo viņai tas nav pieņemams. Tomēr sievietes,kuras grib bērnus, bet vīrietis ir pret bērniem, tiek sāpinātas.

nebūtu uzreiz tik kategoriska, ja būtu ļoti jauna.
ja man būtu kādi 18 gadi vai vienalga cik un manos plānos pagaidām vēl nebūtu bērni, tad pagaidītu. ir taču zināms, ka cilvēkiem ik pēc gadu desmita un pat ātrāk vsp mainās dzīves uzskati.
protams, ja man būtu jau kādi 30 gadi un gribētu bērniņu, tad nepiekristu. kā arī negaidītu 20 gadus gadījumā, ja otrs pārdomātu.
bet situācijas atrisinājumu kā tādu nesasteigu. dažreiz vajag tikai īsto sievieti, lai daudzi uzskati mainītos

Humāni ne humāni, bet dzīvnieki vien esam, un ja tēviņš nav gatavs vairoties,mātīte meklē citu. Tik vienkārši.

Ilgu laiku pat neesmu bijusi no tām kas vēlētos bērnus, tā kā es ar varētu iedomāties nodzīvojam dzīvi ar mīļoto bez bērniem, vai pat varbūt adoptējot tā vietā lai taisītu savus (nevaru izskaidrot kāpēc bet tāds ir mans viedoklis no vienas puses), varbūt dēļ tā ka tad saglabāt pilnvērtīgas attiecības ar otru pusi būtu vienkāršāk, mēs būtu brīvāki cilvēki, un nauda makā ar būtu vairāk.

No otras puses protams ka es vēlētos ģimeni, un ja man pateiktu ka vīrietis ir katigoriski pret bērniem, tad es nedomāju ka es ar to cilvēku varētu būt kopā, tam nav nozīmes vai es gribu vai negribu bērnus tai laikā, jo es apzinos ka var pienākt tāds mirklis kad es sagribu bērnus, un tad ar man vajadzēs blakus tādu vīrieti kurš ir gatavs to pieņemt, nevis aizbēgt prom.

Kā Tu justos, ja Tavos plānos nebūtu laist pasaulē bērnus (būtu neauglīga, vai vienalga kas) un Tevi pamestu vīrietis tādēļ?

Nu es gan nebūtu gatava ziedoties otra iegribām. Ja tas būtu saistīts ar tik nopietnu tēmu kā bērni. Manos plānos noteikti tie ietilpst, tāpēc ar tādu cilvēku netiktos. Ja būtu kādi gadi 18, tad ok.

Bērnu vietā var izmantot jebkuru citu piemēru. Ja nākotnes plāni atšķiras, ja vēlmes un izpratne atšķiras, tad cik reāla ir situācija, ka šādas attiecības būs veiksmīgas, un abi partneri jutīsies labi? Ja viens grib, piemēram pārcelties uz dzīvi ārzemēs, bet cits grib palikt Latvijā, vai arī viens grib precēties, bet otrs nē, tad vienīgais variants ir kādam piekāpties un, ļoti iespējams, būt nelaimīgam. Vai tiešām šāds potenciālais nākotnes scenārijs ir jāakceptē jaunai sievietei? Es uzskatu, ka nē.

so jautajumu var pagriezt no otras puses: ja virietis velas bernus, bet sievietei vini nevar but...vai vinam vina butu japamet?