Izrunājāmies, pavisam mierīgi, ar daudz abu asarām un viņš izvēlējās aiziet...
Viņš grib būt laimīgs, grib lai viņam ir labi, zin, ka ja arī tagad abi centīsimies kaut ko saglābt, tas būs uz pāris mēnešiem un tad viss pa vecam. Pie tā, ka viss tā sanācis, vainīgi esam tikai mēs abi, negrib lai vainoju es sevi vai jūtos vainīga. Par to citu, viņai vispār nav nekāda sakara tam, ka viss tā ir noticis un šķiramies, jo viņi tā speciāli nesatiekas un viņa par viņu vēl īsti neko nezin, pat to, ka viņam ir bērns, bet meitene nav no tiem draugu tusiņiem, ta ir cita. Tapēc tur nemaz nav skaidrs vai vispār kas sanāks, bet varbūt viss sanāks, jo gan jau kaut kas viņam viņā aizķēra, ja jau uzsākuši runāt.
Runājam daudz un visu ko. Viņš pats nezina vai tā būš labāk un vai negribēs atgriezies, grib braukt bieži pie dēla arī darba dienās un ne tikai lai vestu prom, bet lai padzīvotos arī mājās ar viņu, protams būs nenormāli grūti satikt un redzēt mani, bet ir jāsaņemas bērna dēļ.. Es paprasīju arī piedošanu, jo ir par ko. Kopumā saruna bija ļoti smaga un šobrīd man ir neizsakāmi smagi.. Negribēja iet vienkārši padzīvot pie mammas, lai es gaidītu kādu lēmumu no viņa ko viņš grib un ko nē no dzīves, bet nezin arī vai nebūs tā, ka gribēs atgriezties, bet nu es liku saprast, ka atpakaļ ceļa nav (es vienkārši to nevarēšu pārciest, vismaz šobrīd tā liekas).:(
Slēdziens tāds, ka viņš tuvākajā laikā pārvāksies pie mammas, un tad mēs meklējam citu dzīvesvietu un viņs ar laiku arī. Palīdzēs viņš mums pilnībā cik var un vajag (gan finansiāli, gan vīriešu darbos utt.), lai par to nemaz nedomājot.
Nu īsumā laikam viss... Pateica gan, ka zin, ka so visu nožēlos visu mūžu, jo vienmēr ir gribējis lai bērns izaug normālā ģimenē.
Paldies Tev par visiem ieteikumiem un palīdzību. Turi visus īkšķus lai es ņemu kaut kur spēku.. Kamēr viņš vēl te, gan jau +/- būs labi, bet kolīdz aizies pavisam man bail salūzt..
972
