Dzīvošana kopā ar vīrieti

Naudu attiecībās neskaitam un to cik kas ir apēsts arī.
Kārtojam māju kopā, draugs atbild par dārza darbiem. Pa retam arī paņemam kādu, kas palīdz mājas darbos.

sākām dzīvot kopā apmēram pēc pusgada randiņošanas, lai gan mēs pirms jau kādu gadu bijām kopā.
īstenībā bija baigi forši.viņš jau bija dzīvojis kopā ar sievieti, bet es vēl ar vīrieti nebiju dzīvojusi kopā. viņš man daudz ko palīdz. 'mums nav tā, ka mēs dalam mājas darbus, bet, piemēram, ja trauki nav nomazgāti, tad, ja draugs ir ātrāk mājās no darba, viņš tos bieži nomazgā, ja pats nav pārguris. tie mājas darbi un naudas jautājumi, manuprāt, ir paši svarīgākie, kas bieži vien ir lieli klupšanas akmeņi.
ja tavs draugs arī nopelna krietni vairāk, tad varbūt, lai viņš arī pārtiku pērk vairāk. jums nav jāmaksā tikai par īri, bet ir vēl arī pārējie maksājumi - par internetu, par tv, par elektrību', gāzi (kam ir), ūdeni un siltumu. tev ir pašai jāparēķina, cik tu vari daudz maksāt no tā visa, lai beigās nesanāk tā, ka draugam naudas paliek pārpārēm un tev pat neko nedod, kad tu tajā pat laikā nevari pat 5 gadus nopirkt jaunus apavus.
bet es nezinu, mēs par tām lietām vsp nerunājām. nu draugs sedza lielākoties maksājums (arī par īri), bet es maksāju komunālos. pārtiku pirkām kā kurš kuru reizi. par lielajiem iepirkumiem viņš maksāja. bet ir arī jautājis, vai es varēšu samaksāt pie kases. nu tā, ja tu jūti ka kkas nav tā un ne visai godīgi, tad runā ar viņu. pirmā kopdzīve abiem, nebūt nav viegla, kad nav pieredze ar šiem naudas jautājumiem, mājas darbiem un pārējām lietām.

so.so- es to puisi nostādītu tādā situācijā, ka, ja tu gribi, lai es labi gatavoju, iemācos to darīt, tad lūdzu savāc savas netīrās zeķes un citas drēbes. ja nē, tad viss paliek pa vecam.

Pirms neilga laika draugs ar paziņaām sāka īrēt 3istabu dzīvokli,katram sava istaba, tad arī sāku dzīvot ar draugu kopā,visi strādā-maksā par dzīvokli, tākā es vēl mācos un priekšā divi kursi,man jāmalksā nav, tikai ikpareizei nopērku kādu nepieciešamu preci mājai. Man jau tagad škiet ka dzīvoju ar viņu divatā, jo pārējie pavada maz laiku dzīvoklī,vai nenāk ārā no istabas :D

Pēc kādiem 2iem, vai 2 ar pus gadiem domājams dzvosim ar draugu paši savā dzīvoklī,nevaru sagaidīt,kad būšu vienīgā saimniece un varēšu plika staigāt pa māju :D

Tagadējais draugs arī iepriekš nebija dzīvojis divatā ar meiteni. Tas, godīgi sakot, mazliet baidīja, jo bail bija, ka viņš nezina, kas ir rutīna, kas ir dien dienā pamosties kopā, būt blakus, kad otram slikts garastāvoklis, ne tikai randiņos utt.

Bet.. viņš ir tik lielisks! (l) ka tagad pasmejos par savām bailēm :)

Maksājumus visus apmaksā viņš, pārtiku 7dienās braucam kopā pirkt - to maksā viņš, ja pa nedēļu kaut ko vajag (kas pavisam noteikti tā arī ir) pērku pati. Saimniecības preces pērku es.

Grūtības nekādas nebija.. kuriozi, vienīgais, ko atceros, ka netīšām draugu ieslēdzu dzīvoklī :D aizslēdzu ne ar to atslēgu durvis, kuras no iekšpuses nevar atvērt :D

Mn laikam nebiaj nekādu baiļu un raižu uzsākot kopdzīvi. Iepriekš mēs gandrīz katru dienu pavadījām naktis te pie viena, te pie otra.
Nebija nekādu mīnusu baigo. Atceros,kā sākām apaugt ar mantām, kopīgām lietām. Pirmā kopīga elektro prece..Tikko svaigi izremontēta pēdējā istaba un tika nopirktas jaunas mēbeles. Visu sākām no nulles, visu pirkām no nuilles, visu remontējām no nulles. Kā sākumā atvedām kaķi....tagad viņš mums kā bērns.:D vakar pat- no kinderolas atradu mantiņu ar kustīgām detaļām- atnāk, sēž klēpī un skatās,kā es lieku kopā to mantiņu:D
Lielākais pluss ir kopīgās vannas. Tas ir laiks mums..mēs varam stundām sēdēt un apcilāt visu iespējamo...
Nuadas lietas nekad nav sagādājušas provlēmas. Draugs pelna daudz vairāk par mani, tad nu pārsvarā viņš ir maksātājs....es no savas samaksāju līzingus,kas ir un dažu mazos maksājumus- pārējais saimniecības precēm, drēbēm, ēšanā..karoče kopīgs maks mums un tas tā vnk iegājās dabiksi, tad nu pie tā arī turamies.
PLuss arī bija tas,ka kopīgi ēst taisam,kad iekrīt brīvdienas kopā...
Dievinu rītus,ka viņš pamostas pirmais,lai ietu uz darbu - noskūpsta mani 101x un pasaka,lai ģērbjos siltāk-ārā drēgns..sasedz un pasaka,ka mīl...
vispār es varētu runāt un runāt par savu dievīgo vīrieti un mūsu laimīgajām attiecībām....

Sākām dzīvot kopā pēc 2 gadu kopā būšanas, tas arī kaut kā dabīgi sanāca! Man ļoti patīk pa vakariem ēst našķus, sākumā bija dīvaini, jo viņš man tāds veselīga uztura piekritējs, tagad jau pieradis, ka esmu lielāka ēdāja nekā viņš. :D


Maksājumus sākumā dalījām uz pusēm, tagad atbilstoši ienākumiem viņš apmaksā vidēji 60-70% izdevumu, pārējo es. :)

nu nekas tads sevisks tur nav un man nav ari kaut kadi stasti. vienigais dzivosana kopa atver acis, jo tu ieraugi cilveku cita gaisma nav vairs ka randina, kad abi satiekas sapuceti un kur aiziet.

Mums kopdzīve sākās man 23 gados, viņam 30 gados. Abiem pirmā kopdzīve un nopietnākās attiecības. Nekur nesteidzāmies, sākām dzīvot kopā pēc 1 gada un 3 mēn. Viņš mani aicināja dzīvot kopā (bija grūti šo lēmumu pieņemt, jo neesam tādi, kas grib pēc iespējas ātrāk, pēc iespējas ciešāk un vislaik būt kopā), bet tad kad apstākļi deva savu spiedienu klāt, tad beidzot izlēmām. Sākums man bija psiholoģiski grūts, izvākties no vietas kur 7 gadus komfortabli dzīvoju, šķirties no manas brīnišķīgās mammas utt., bet pēc nedēļas pirmais grūtums pārgāja. Viņam arī nebija viegli - pirmo nedēļu dēļ stresa pret mani izturējās slikti dēļ kā man bija vēl grūtāk. Bet iznākums kopš dzīvojam kopā ir mazāki un vieglāki strīdi, un tas, ka tagad viņu labāk iepazinu. Protams, kaisle ir nedaudz mazinājusies, sekss palicis nedaudz retāks, bet tik un tā kopdzīvi vērtēju pozitīvi, ir dēļ kā censties, ir kas palīdz, jebkurā laikā vari saņemt mīļumu, atbalstu, seksu, daudz tiek pavadīts laiks kopā un nav lieki jāilgojas. Nu jau kopā dzīvojam 7 mēnešus. Tā kā dzīvoklis pieder viņam, viņš maksā nevis īri, bet kredītu, kur es nepiedalos. Komunālos sedz viņš, bet pārtiku pērkam katrs sev atsevišķi. Esmu diezgan laimīga un gribu censties vēl vairāk, lai ir labi.

Kopā sākām dzīvot pēc 4 gadu kopā būšanas. Nemot vērā to, cik ilgi bijām kopā un viens otru pazinām, nekādu neērtību īsti nebija. Viens otra paradumus un iegribas jau zinājām. Abiem tā bija pirmā kopdzīve ar otro pusīti.
Apēsto pārtiku neskaitam. Budžets ir kopīgs un visu nepieciešamo pērkam abi, pēc vajadzības.

Man kaut kā sanāca tā baigi ātri sākt dzīvot kopā. Viss kaut kā tā dabiski šķita tajā brīdī. Naudas jautājumos mums strīdu nav, bet par mājas darbiņiem gan plēšamies pamatīgi. Mēs abi vainojam otru par to, ka virtuve mūždien ir juceklī un nošmulēta.

Es neredzu iemeslu baidīties un stresot par kopdzīvi ar cilvēku, kuru mīli.

piebildīšu, ka man laikam nebija tā kā vairumam, ka otru cilvēku kopdzīves laikā ieraudzīju savādāku. neviens no mums neko nepietēloja un sliktāk viens pret otru neizturamies. cūcīgāki arī neesam palikuši. tas, ka abiem metās pumpas un 'vasarā vai vsp pie fiziskajām aktivitātēm sasvīstam, tas sen jau bija zināms :D labi, ka mums sakrita tas, ka mēs abi valkājam "mājas drēbes". sākumā es tik daudz pat varbūt nepārģērbos, bet tagad es nemaz nevaru iedomāties savādāk. grūtāk droši vien būtu tad, ja man pa istebu būtu jāstaigā augstpapēdenēs, vnm safrizētiem matiem, uzkrāsotai un skaistās drēbēs.
abiem ir jāapgūst tas, ka ir jāpalīdz vienam otram un ka nevar gaidīt tikai uz otru cilvēku. ir jāieiet ikdienas ritmā un varbūt jāpielāgojas otra darbam, jāmaina kādi ikdienas paradumi.

sākām dzīvot kopā pēc 3,5 gadu kopā būšanas, tā kā bija tikai forši, ka beidzot varam būt viens otram blakus ikdienā. nekādu problēmu nebija. tās sākās pēc bērna piedzimšanas, kad vīrietis jau bija pieradis, ka visi mājas darbi, ēšanas un trauku mazgāšana ir manā darbu sarakstā, bet tad man vēl papildus nāca bērniņa aprūpe. un par to tad reizēm arī pakašķējāmies.
dzīvokļa īri un komunālos, visus lielākos pirkumus mājai (mēbeles, sadzīves tehniku, remonta izdevumus) veic vīrietis.
es maksāju par internetu, tv, ēdienu un precēm mazajam. bet vīrietis ik pa laikam dod naudu arī man, tā kā daļu no šiem izdevmiem sanāk, ka sedz arī viņš pats. bet nu neko īpaši neskaitam.

Uzsākām kopdzīvi pēc 5 gadu attiecībām. Sākām dzīvot kopā tikai tad, kad es biju pārliecināta, ka mani ienākumi būs stabili. Apstākļu dēļ iepriekš viens pie otra nepalikām.
Man nav uzskata, ka vīrietim mani jāuztur (par visu jāmaksā). Esmu pašpietiekama un pati varu par sevi parūpēties. Ja mans draugs grib man kko nopirkt, es neaizliedzu un priecājos, bet pieprasīt no viņa kaut ko nekad neatļaujos. Finanses dalam uz pusēm (komunālie), pārtikai naudu neskaitam. Tomēr man šķiet, ka viņš visam tērē vairāk, jo viņa alga ir 2x-3x lielāka par manējo.
Grūtākais bija pielāgoties otra cilvēka paradumiem, tam, ka man ir tika maz laika sev, jo tagad jāgatavo, jāuzkopj māja. Draugs arī iesaistās un palīdz bez ibildumiem, tomēr dzīvojot mājās pie mammas, man tik daudz pienākumu nebija.
Nu, un, protams, iepriekš draugs redzēja mani tikai "pilnā aprīkojumā". Pirmās divas nedēļas bija mazliet neērti rādīties, piemēram, ar sejas masku, satraukties, ka kājas nav noskūtas :D Tgd tas viss ir citādi, un līdz ar to attiecības kļuvušas daudz dziļākas un ir lielāka uzticība. :)

No sākuma būs ok,pēc tam paliks grūtāk, jo sāks kaitināt Viņa ieradumi. Un vēl pēc tam iemācīsies sadzīvot un būsiet pielāgojušies viens otram. :D

Nu jau 3. dienu dzīvojam kopā pēc 6 gadu ilgām attiecībām. :D Pagaidām nezinu kā būs, bet ienākumi kopīgi un dalīt tos netaisamies. Dotajā brīdī mana lielākā problēma ir tā, ka nevaru izdomāt, ko lai gatavo ēst vairākām dienām. :D

Sāku ar savējo dzīvot kopā no 16g.v , un vel tagad dzivojam , nekad nesam naudu dalijuši, liekam visu kopā , un kopā ari visu maksaajam:)

Jā, ēšanas gatavošana mani nomoka katru dienu, jo mans draugs neēd vienu un to pašu divas dienas pēc kārtas, ja vien tā nav cūkgaļas karbonāde :D

man pašai nepatīk ēst vienu un to pašu divas dienas. nu labi, divas vēl var, bet ne trīs :D ieteiktu gatavot kko vienkāršu un ne pārāk lielos daudzumos. kaut gan, ja mans draugs būtu tik izlepis, ka neēstu otrās dienas ēdienu, tad varētu pats sev taisīt vakariņas, ja būtu tā, ka regulāri būtu ko ēst, bet viņšto negribētu.

Sākām dzīvot kopā, kad man laikam bija 22 gadi, vīram - 23.
Tajā laikā es nestrādāju, tāpēc visi maksājumi bija vīra uzdevums, mani - ēst gatavošana un mājas uzkopšana.
Tagad strādāju, bet darbu sadale mums īpaši nav mainījuies.
Es nesūdzos, jo, ja negribu kaut ko darīt, vīrs gan māju iztīrīs, gan ēst uztaisīs.