Mums kopdzīve sākās man 23 gados, viņam 30 gados. Abiem pirmā kopdzīve un nopietnākās attiecības. Nekur nesteidzāmies, sākām dzīvot kopā pēc 1 gada un 3 mēn. Viņš mani aicināja dzīvot kopā (bija grūti šo lēmumu pieņemt, jo neesam tādi, kas grib pēc iespējas ātrāk, pēc iespējas ciešāk un vislaik būt kopā), bet tad kad apstākļi deva savu spiedienu klāt, tad beidzot izlēmām. Sākums man bija psiholoģiski grūts, izvākties no vietas kur 7 gadus komfortabli dzīvoju, šķirties no manas brīnišķīgās mammas utt., bet pēc nedēļas pirmais grūtums pārgāja. Viņam arī nebija viegli - pirmo nedēļu dēļ stresa pret mani izturējās slikti dēļ kā man bija vēl grūtāk. Bet iznākums kopš dzīvojam kopā ir mazāki un vieglāki strīdi, un tas, ka tagad viņu labāk iepazinu. Protams, kaisle ir nedaudz mazinājusies, sekss palicis nedaudz retāks, bet tik un tā kopdzīvi vērtēju pozitīvi, ir dēļ kā censties, ir kas palīdz, jebkurā laikā vari saņemt mīļumu, atbalstu, seksu, daudz tiek pavadīts laiks kopā un nav lieki jāilgojas. Nu jau kopā dzīvojam 7 mēnešus. Tā kā dzīvoklis pieder viņam, viņš maksā nevis īri, bet kredītu, kur es nepiedalos. Komunālos sedz viņš, bet pārtiku pērkam katrs sev atsevišķi. Esmu diezgan laimīga un gribu censties vēl vairāk, lai ir labi.