Sveiki,
Neuzasīju gan visu, bet nu jāpiekrīt, ka mēs sievietes brīžiem nezinam ko gribam. Zāģējot vīrieti vai uzliekot augstu sienu un tēlojot ledusdāmu, mēs gribam panākt lai viņi mainās, maina attieksmji utt., bet panākam tikai pretējo un TAD jau var būt par vēlu kaut ko labot... Tāds ir mūsu stāsts, esam kopā 8+ gadus, ir bērns. Līdz bērnam biju laimīga, darīju ļoti daudz attiecību labā un vīrieša labā. Bet kopš bērna, es pilnībā atdevos bērnam, visu savu mīlestību un rūpes veltīju tikai bērnam, vīrs klusēja, bet domāju, ka jutās briesmīgi uz katru manu atteikumu pat vienkārši samīļoties, tad mainījās attieksme pret mani un es uzskatīju, ka es tak tik daudz ko daru, bērns+mājas, viss uz manīm, kāds cūka, paliku par fūriju un kad viņš jautāja vai var aizbraukt pie draugiem, teicu, tak brauc ja gribi, sākumā ja aizkavējās jutās nēērti un atskaitījās, bet laikam mana vienaldzība lika viņam justies pavisam brīvam, jo nu ir pienācis laiks tāds, ka piektdienas vakarā pa durvīm prom, kur iet pasaka tikai tad, ja es pajautāju un līdz nākamās dienas vidum ne ziņas, ne miņas, vakarā pārrodas. Un kad gribu izrunāties, pasaka, ka neko negrib, negrib ne domāt ne runāt par mūsu situāciju/problēmām. Sajūta ir tāda, ka cilvēks mūk prom un pa lielam man ir sajūta, ka to visu esmu panākusi ES ar savu attieksmi, pilnīgu atdošanos bērnam, vēsumu un vienaldzību. Itkā bija doma visu pārtraukt un ar bērnu iet prom, bet tad es saprotu, ka es nevarēšu bez viņa, lai arī šobrīd nejūtu pat cieņu un atbildību pret mani, es tomēr ļoti ceru, ka viņš atmaigs un būs mīļš kā agrāk, bet nu tagad laikam viss manās rokās. Tikai tā kā viņš nerunā ar mani par šo, es nezinu vai maz viņš vēl mani grib, būt kopā un vispār vai nekrītu viņam uz nerviem. Gribās samīļot, pateikt kaut ko jauku, bet bail, jo bail no atraidījuma... Gribās lai nebraukā pie draugiem dzert, bet paliek ar mums mājās, gribās viņu blakus... Agrāk negribējas, bet laikam jūtot, ka sāku viņu pazaudēt es nobijos. Un tagad nezinu kā rīkoties, ko darīt, kā uzvesties..