No vienas puses skatoties, man ļoti nepatiktu, ja mans draugs man aizliegtu sarakstīties, vai runāt ar kādu no maniem draugiem. Arī ne tad, ja sarunas, man nemanot, būtu kļuvušas pārāk atklātas, intīmas, vai biežas. Tieši tāpēc(un arī tādēl, ka esmu atriebīgas dabas cilvēks) es savam draugam sarunāties neaizliegtu, bet darītu viņam tieši tā pat, kā viņš dara man. Liktu izjust to sajūtu, kāda ir man. Cilvēks jau bieži vien nepamana, ka tas, ko viņš dara otram škiet daudz trakāk, nekā pašam. Šinī gadījumā, viņam saruna ar pasniedzēju/bijušās mammu iespējams šķiet nevainīga, taču tavām asinīm tas lieks vārīties. Sāc tu tā darīt un viņš ātri vien sapratīs, par ko tu esi runājusi.
Droši vien sarunātu kādu draudzeni, kurai savā telefonā nomainītu vārdu, un sarunātos uz nebēdu. Iespējams, ka izklausās diezgan vājprātīgi, taču, manuprāt, likt otram sajust to, ko jūtu tu, ir visiedarbīgākā metode.
11
